IZIEŠANA NO ĒĢIPTES.
Kopš tās liktenīgās dienas, kad Mozus dusmu lekme izdarīja slepkavību, bija pagājis četrdesmit gadu. Ēģiptē valdīja cits faraons, un viņa galmā kalpoja jauna paaudze. Noziegums ļaužu atmiņā jau bija pagaisis, un bijušajam trimdiniekam nekas vairs nedraudēja. Turklāt, kurš gan šajā bārdainajā, noplukušajā aziātā ar raupjo garo apmetni un zizli rokā būtu pazinis smalko ēģiptieti, kādreiz tik skaļi" daudzināto princeses audžudēlu. Četrdesmit apritējušos gados Mozus bija kļuvis vecs, dziļas grumbas izvagoja viņa seju, un neviens to vairs nevarēja pazīt. Viņš tagad taču bija astoņdesmitgadīgs sirmgalvis ar sarmas piekaisītu bārdu.
Kopā ar Āronu Mozus devās pie faraona ar lūgumu, lai valdnieks atļautu izraēliešiem uz trim dienām aiziet tuksnesī, kur viņi ar lūgsnām un upuriem gribēja godināt Jahvi. Tā bija klaja blēdīšanas, jo viņi vairs nedomāja atgriezties ēģiptiešu jūgā. Taču faraons ar sašutumu noraidīja šo lūgumu, bet par sodu vēl palielināja klaušas, likdams izraēliešiem ne tikai izstrādāt līdzšinējo normu, bet arī pašiem sagādāt ķieģeļu javai vajadzīgos salmus. Tas prasīja papildu darbu, jo salmu Ēģiptē nebija daudz un tos vajadzēja meklēt pa visu zemi. Bet, kurš šādu vai tādu iemeslu dēļ nepaguva izstrādāt noteikto skaitu ķieģeļu, tam draudēja bargs miesassods, noperot ar nūjām.
Izraēlieši, kurus šāds iznākums gauži sarūgtināja, kurnēja uz Mozu, ka viņa iejaukšanās atnesusi vairāk ļauna neka laba. Mozum tas bija neizsakāmi grūts vilšanās brīdis, un viņam atkal uzmācās šaubas. Tā vien likās, ka Jalive nav turējis savu vārdu un iegrūdis Izraēla tautu vēl lielākā postā.
Mozus vēlreiz devās pie faraona, stingri apņēmies pielietot savu brīnumdarītājā spēku, lai pamodinātu valdnieka sirdsapziņu. Nostājies pie faraona troņa, viņš nometa zemē savu zizli, kas tūdaļ pārvērtās par ložņājošu čūsku. Bet valdnieks ar līdzjūtīgu vīpsnu paskatījas uz bārdaino zintnieku un lika ataicināt savus priesterus, kuri izdarīja
tādu pašu brīnumdarbu. Faraonu kaut cik neietekmēja pat tas, ka Mozus čūska aprija ēģiptiešu priesteru čūskas.
Kopš šā brīža iedegās skaudra cīņa ar valdnieka trulo stūrgalvību. Mozus uzraidīja Ēģiptei pēc kārtas desmit mocības: vispirms Nīlas ūdens pārvērtās par asinīm, pēc tam baismīgā kārtā savairojās vardes, odi un mušas, dzīvnieki gāja bojā no kādas sērgas, cilvēku miesas pārklājās ar strutojošiem trumiem, krusa nosita ražu, druvas pārplūdināja milzīgi siseņu bari, bet beigās iestājās tāda tumsa, ka cilvēki varēja staigāt, tikai ar rokām taustīdamies.
Pēc katras mocības faraons krita izmisumā un apsolījās atlaist izraēliešus, bet drīz vien no sava solījuma atkāpās, lai gan viņa pavalstnieki skaļā balsī pieprasīja vairs ne- tiepties un neizaicināt jaunas likstas.
Zaudējis pacietību, Mozus beidzot nolēma salauzt faraona nepiekāpību, pielietojot desmito, visbriesmīgāko mocību. Taču iepriekš viņš brīdināja izraēliešus, lai tie būtu visam sagatavoti. Vispirms viņš piekodināja, lai katra ģimene nokautu viengadīgu jēru un ar tā asinīm noziestu savas mājas durvis. Vakariņās visiem vajadzēja ēst ceptu jēra gaļu ar neraudzētu maizi un rūgtām zālēm, bet pie galda sēsties ceļa drēbēs, lai jebkuru brīdi varētu iziet no Ēģiptes.
Kad pienāca pusnakts, Jahve apstaigāja visas mājas, bet tur, kur uz durvīm neredzēja asins zīmes, nomaitāja visus pirmdzimtos bērnus, alga viena, vai tas būtu faraona vai arī kādas verdzenes dēls. Nāvei par upuri krita pat dzīvnieku pirmdzimtie.
Visā zemē atskanēja raudas un vaimanas, jo nāve aebija gājusi secen nevienai ēģiptiešu ģimenei. Un tikai tagad faraons atskārta, cik baismīgs ir Mozus spēks, un atļāva viņam izvest Izraēla tautu no verdzības. Atmaksājot par vajāšanām un spaidu darbiem, izraēlieši izmantoja-vispārējo apjukumu, ko zemē bija izraisījusi drausmīgā nelaime, un izlaupīja ēģiptiešu mājas. Tādā kārtā viņi ieguva zelta un sudraba traukus, drēbes un dažādas citas vērtīgas lietas, bet galvenokārt ieročus, kuri viņiem varēja noderēt cīņai.
Mozus par piemiņu šim notikumam nodibināja pasā svētkus, kas nozīmē «secen paiešanas jeb izlaiduma svētki», jx) Jahve bija pagājis secen, izlaidis izraēliešu mājas un tikai ēģiptiešu pirmdzimtos nomaitājis.
PĀRI SARKANAJAI JŪRAI.
Sudraba taurēm skanot, izraeliešu kolonna aizgaja no Gošenes zemes, lai dotos uz austrumiem, tuksnesī. Tā sastāvēja no seši simti tūkstošiem apbruņotu vīru, neskaitot sievietes, bērnus un kalpus. Priekšgalā soļoja procesija ar koka šķirstu, kurā atdusējās Jāzepa balza- mētā mūmija, bet gājienu noslēdza neskaitāmi aitu, kazu un nastu nesēju ēzeļu ganāmpulki.
Tuksnesī bēgļi, sev par lielu prieku, atskārta, ka viņus vada Jahve, jo dienu viņiem pa priekšu virzījās dūmu stabs, bet naktī — uguns kolonna, iesniegdamās pašās debesīs. Sākumā Mozus gāja pa seno karavānu ceļu gar Vidusjūras piekrasti, bet pēc tam pagriezās uz dienvidiem, Etamas tuksnešainā apvidus virzienā, jo baidījās, ka vietējo tautu piejūras cietokšņi bez cīņas nelaidīs izraēliešus uz Kānaānas zemi. Etamā viņš pirmo reizi ļāva ļaudīm ilgāku laiku atpūsties, bet tad atkal pavērsās uz ziemeļiem un uzcēla savas teltis Pihahirotā. Sis apvidus atradās starp Migdolu un jūru, netālu no Baāl-Cefones pilsētas, kura bija slavena ar kānaāniešu dievam Baālam veltīto templi.
Bet pazemotais un saniknotais faraons seši simti kaujas ratu priekšgalā pa to laiku dzinās pakaļ bēgļiem.
Neizsakāmas izbailes pārņēma izraēliešus, ieraugot no putekļu mākoņa auļos iznirstam bargos ēģiptiešu karapulkus. Kā sastinguši viņi nolūkojās, kā aizvien tuvāk traucas iznīcības draudi, izmisumā lauzīja rokas un gaudās, ka tik vieglprātīgi ļāvuši sevi aizvest no Gošenes zemes, kur labāk būtu bijis dzīvot verdzībā nekā tagad iet bojā no ēģiptiešu karavīru rokas.