Mozus pūlējās nomierināt satrauktos ļaudis, apgalvodams, ka Jahve nepametīšot savu tautu nelaimē. Un patiesi, tumsai iestājoties, ēģiptiešiem ceļu aizsprostoja milzīgs, nepārvarams dūmu un uguns valnis, kas neizklīda līdz pat rītausmai. Bet, gaismiņai svīstot, Mozus nostājās jūras krastā un, roku paceldams, pavēlēja viļņiem pašķir- ties. Un tūdaļ ūdeņi atkāpās un starp divām bangojošām sienām izveidojās sausums, pa kuru izraēlieši steidzās uz otru krastu. To pamanījis, faraons neapdomīgi sava karaspēka priekšgalā metās viņiem pakaļ. Brīdī, kad ēģiptieši atradās jūras vidū, Mozus vēlreiz pacēla labo roku, un pēc šīs zīmes ūdens siena sabruka pār vajātājiem un aizrāva tos bangojošā dzelmē. Pēc dažām stundām viļņi izskaloja krastā cilvēku un zirgu līķus, kā arī sadragātus
kaujas ratus — ēģiptiešu lepno jātnieku nožēlojamās paliekas.*
Izraēliešu apmetnē valdīja neaprakstāma līksmība. Mozus un visa tauta uzsāka pateicības dziesmu, cildinādami Jahvi, bet sievietes ar gaišreģi Mirjamu priekšgalā, tam- burīnus skandinot, laidās triumfālas pacilātības pilnā dejā.
GĀJIENS CAURI TUKSNESIM.
Tālāk izraēlieši devas uz Sūras tuksnesi. Ceļš veda pa apvidiem, kuros trūka ūdens. Veselas trīs dienas viņi nebija baudījuši ne lāsi, bet, kad beidzot ar pūlēm aizvilkās līdz Mārai, izrādījās, ka turienes ūdens ir rūgts. Nogurušajiem un slāpju izmocītajiem ceļiniekiem tas bija pārāk sāpīgs sitiens, un apmetnē atkal atsākās gaušanās un izmisums. «Ko mēs dzersim?» tauta kurnēja. Taču Mozus aši vien novērsa nelaimi. Viņš iemeta akā kaut kādus turpat tuvumā savāktus zariņus, un, ļaudīm par priecīgu izbrīnu, ūdens kļuva salds un dzeršanai noderīgs. Atspirgušie ceļinieki pēc tam devās uz Elimu, kas bija īsta paradīzes oāze ar septiņdesmit zaļojošām palmām un divpadsmit kristāldzidra ūdens avotiem.
Taču no šejienes vajadzēja iet tālāk^ Tieši sešas nedēļas pēc tam, kad izraēlieši bija atstājuši Ēģipti, viņu kolonna apmetās Šinas tuksnesī starp Elimu un Sinaju. Uzturēšanās tur bija ļoti grūta. Mocīja nežēlīga saules svelme, turklāt beidzās arī pārtikas un ūdens krājumi.
«Dod mums ūdeni, ka varam dzerti» sauca izslāpušie ļaudis.
Bet Mozus atbildēja:
«Ko jūs rājaties ar mani? Kādēļ jūs kārdināt to kungu?»
Vīriešiem, sievietēm un bērniem, kas vēl nebija pieraduši pie skarbās dzīves tuksnesī, bads un slāpes likās īsta mocība. Kā aizvien, visa vaina tika piedēvēta Mozus un Arona vieglprātībai. Abu vadītāju teltis ielenca ļaužu bari, gauzdamies par savu sūro likteni un izkliegdami apvainojumus, kuros bija gan izmisums, gan nikna apsūdzība.
«Kaut tā kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē tolaik, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam ko ēst; bet jūs mums esat likuši iziet tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.»
Sie vārdi Mozum rādīja, cik dziļi izraēliešos vēl bija iesakņojies verdzības gars, ja jau viņi augstāk par brīvību vērtēja maizes ņuku un gaļas podus. Tas dziļi sāpināja Mozus sirdi, tomēr viņš nomierināja tautu, apgalvodams, ka Jahve noteikti nepametīs postā savus piekritējus un paēdinās tos ātrāk, nekā varētu gaidīt.
Un, raugi, pievakarē šis solījums piepildījās. No austrumu puses atlidoja nepārskatāmi paipalu bari un tūlīt nolaidās zemē. Tālajā lidojumā pagurušie putni gurdi plivināja spārnus un bija viegli notverami ar kailām rokām. Apmetnē sākās drudžaina rosme, iedegās ugunskuri, un drīz vien visapkārt uzvēdīja uz iesmiem ceptas putnu gaļas kairinošā smarža.
Sātīgi paēdušie izraēlieši likās gulēt, vai līdz debesīm cildinādami Mozus brīnumdarītāja spēku. Gaismiņai austot, kad visus modināja sudraba tauru junda, viņi aiz izbrīna berzēja acis. Cik tālu vien sniedzās skatiens, viss stepes plašums bija noklāts ar baltiem graudiņiem, kuri atgādināja krusu. Izraēlieši izskrēja laukā, lai šo dīvaino parādību aplūkotu tuvāk. No telts iznāca arī Mozus un ar uzvarētāja smaidu paziņoja, ka tā ir manna, ko Jahve viņiem atsūtījis maizes vietā. Ļaudis kādu brīdi vilcinājās iebaudīt savādos graudus, bet, pārliecinājušies, ka tie pēc garšas atgādina medus maizi, ar līksmiem izsaucieniem pauda savu pārsteigumu un steidzīgi sāka tos savākt. Drīz vien izrādījās, ka pa dienu šos graudiņus var salasīt tādā daudzumā, kāds nepieciešams iztikai, un kopš šā laika tuksneša manna veselus četrdesmit gadus viņiem bija dienišķās maizes vietā.
Nākamā apmetnes vieta bija Refidima. Bet tur nebija nevienas akas, un izraēlieši atkal cieta no ūdens trūkuma. Apmetnē sākās kurnēšana un draudēja izcelties dumpis. Tad Mozus devās pie Horebas kalna, kas pacēlās netālu no apmetnes. Apstājies kalna piekājē, viņš, pagurušajai tautai redzot, ar zizli sita pret stāvu klinti. Un tajā pašā mirklī no klints plaisas izvirda dzidra kalnu ūdens šalts. Redzēdami šo brīnumu, izraēlieši pirmajā mirklī aiz pārsteiguma sastinga, bet drīz vien atģidās, sacēla līksmu kņadu un, Mozu cildinādami, cits par citu spiedās pie ūdens, lai piepildītu krūkas un citus traukus, kādi vien pagadījās pa rokai.
Kolīdz izraēlieši bija remdējuši slāpes un padzirdinājuši savus kustoņus, viņi izdzirdēja kaujas saucienus un ļoti pārbijās. Pirmo reizi viņiem vajadzēja mēroties spēkiem ar tuksneša kareivīgajām ciltīm. Tie bija amalekieši, kas uzmācās ar karu, lai aizšķērsotu ceļu svešajiem ienācējiem un gūtu laupījumu. Cerēdami uz vieglu uzvaru, viņi tomēr alojās. Mozus uzticēja savu spēku vadību Jozuam, kurš izrādījās par spējīgu un drosmīgu karavadoni. Aši un izveicīgi viņš veda savus karapulkus pret uzbrucējiem, un drīz vien sākās sīvs kautiņš.