Mozus kopā ar Aronu un Hūru uzkāpa pakalnā, lai sekotu kaujai, kura ar mainīgām sekmēm ilga no agra rīta līdz vakara krēslai. Kad Mozus pacēla rokas augšup, uzvaru guva izraēlieši, bet, kad tās nolaida lejup, virsroku ņēma amalekieši. Tā tas turpinājās stundām ilgi, līdz beidzot rokas viņam pagura un nevarīgi noslīga lejup. Lai novērstu sakāvi, Arons un Hūrs nosēdināja Mozu uz akmens un no abām pusēm atbalstīja viņa rokas. Un tā pievakarē Jozua satrieca naidniekus un piespieda tos bēgt. Izraēlieši kaujas laukā uzcēla altāri pateicības upuriem, bet Jahve uzdeva Mozum ierakstīt šo uzvaru grāmatā, lai tās piemiņa saglabātos mūžos. «Ieraksti to piemiņai grāmatā un liec to Jozuam ausīs, ka es pilnīgi izdeldēšu Amaleka vīru piemiņu no zemes virsus.»
Drīz vien ziņa par lielo uzvaru nonāca līdz Jetrum, midiāniešu priesterim un Mozus sievastēvam. Nekavējoties viņš ieradās izraēliešu apmetnē, atvezdams znotam viņa sievu un abus dēlus, Geršomu un Ēliēzeru. Pirms faraona pieveikšanas un izraēliešu izvešanas no Ēģiptes Mozus savus tuviniekus bija aizsūtījis uz midiāniešu zemi.
Nākamajā dienā Mozus apsēdās savas telts priekšā, lai ļaudīm izspriestu tiesu. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņš noklaušināja lieciniekus, iztiesādams pat vissīkākās lietas. Jetrus augošā izbrīnā nolūkojās, kā Mozus nopūlas augu dienu, tērēdams laiku pat gluži nenozīmīgu ķīviņu izšķiršanai. Būdams šajā ziņā ar daudz lielāku pieredzi, Jetrus savam znotam atklāti pasacīja, ko viņš par to visu domā:
«Kas tas ir, ko tu dari tautai? Kādēļ tu sēdi atsevišķi un tauta stāv tavā priekšā no rīta līdz vakaram? … Tā nav labi, kā tu to dari! Tu pagursi un tavi ļaudis, kas ir te pie tevis, jo pārāk grūts tev ir šis pienākums, tu nevari to izpildīt viens-pats.»
Kad Mozus viņam jautāja, kā tad vajadzētu rīkoties, Jetrus viņam ieteica sadalīt ļaudis grupās, kurās būtu pa tūkstotim, simtam, piecdesmit un desmit cilvēku, katrai grupai ieceļot priekšniekus, kas tajā pašā laikā būtu arī tiesneši sīkākās lietās, un tādā kārtā tikai vissvarīgākās caur .aizvien augstākām instancēm nonāktu līdz Mozum.
Gudrā midiāniešu priestera padoms tika ņemts vērā, un tādā kārtā līdz šim neorganizētie izraēliešu pūļi guva pamatus savai vēlākajai sabiedriskai iekārtai.
DEJA AP ZELTA TEĻU.
Trīs mēnešus pēc iziešanas no Ēģiptes Mozus uz ilgāku laiku apmetās Sinaja kalna tuvumā. Drūmais klinšu masīvs, kura atsevišķas virsotnes šķita iesniedzamies debesīs, uzdvesa noslēpumainības elpu, modinādams māņticīgas bailes izraēliešos, kas bija pieraduši "pie Nīlas deltas klajā līdzenuma. Toties tuvākā apkaime likās visumā piemērota, lai šeit uzturētos ilgāku laiku. Tur bija pietiekamā daudzumā ūdens, auga dateļu palmas un akācijas, kuras noderēja malkai un būvmateriāliem.
Apmetnē drīz vien sāka pulsēt rosīga, kņadas pilna dzīvē. Jaunā pārvaldes sistēma nodrošināja kārtību un ievērojami uzlaboja administrācijas darbību. Vīrieši nodarbojās ar amatniecību, sievietes gatavoja ēdienu, vērpa un auda, bet bērni jautri draiskuļojās starp teltīm.
Kādu dienu Mozus aizgāja no apmetnes un viens pats uzkāpa Sinaja kalnā. Tur viņš sastapās ar Jahvi, kurš pavēstīja, ka nodomājis ar Izraēla tautu noslēgt derību. Ar priecīgo ziņu atgriezies apmetnē, Mozus pavēlēja visiem izraēliešiem ietērpties izmazgātās drānās un trīs dienas ievērot gavēni, lai pienācīgi sagatavotos lielajam brīdim.
Kolīdz bija pagājis trīs dienu ilgais sagatavošanās periods, tauta sapulcējās Sinaja kalna piekājē. Mozus atgādināja, ka nevienam nav atļauts uzkāpt svētajā kalnā, un ar gana zizli novilka robežu, brīdinādams, ka ikviens, kas to pārkāps, zaudēs dzīvību. Svētku drānās tērpušies vīrieši, sievietes un bērni nostājās pie atzīmētās līnijas. Un tad, gluži negaidot, sāka plosīties briesmīgs negaiss. Grāva pērkons, liesmoja zibeņi, un viss kalns pazuda biezu dūmu mutuļos. Kad turklāt vēl sāka skanēt noslēpumainas taures, ļaudis šausmās nokrita zemē, ar rokām aizsegdami acis. Tāpēc viņi nepamanīja, ka Mozus pa šo laiku uzkāpj nogāzē un pēc brīža pazūd necaurredzamajos dūmu mutuļos, kas virmoja ap kalna virsotni.
Otro reizi Mozum uzturoties Sinaja kalnā, Jahve viņam paziņoja daudzus likumus un liturģiskus priekšrakstus, kuriem ar šo brīdi vajadzēja regulēt izraēliešu kopdzīvi. Mozus ar šo vērtīgo velti nokāpa lejup un par godu lielajam notikumam lika katrai no divpadsmit Jēkaba ciltīm
uzcelt atsevišķu altāri. Pēc tam viņš gāja no viena altāra pie cita, upurēdams avis un ar to asinīm apslacīdams ticīgos par zīmi, ka Jahve ar viņiem noslēdzis derību.
Mozus vēlreiz devās sastapties ar Jahvi, bet šoreiz viņš sev līdzi paņēma Aronu, Nadabu, Abiju un septiņdesmit Izraēla tautas vecajos. Savus pavadoņus Mozus tomēr atstāja uz nogāzes pusceļā līdz virsotnei un tālāk gāja viens pats. Kalna smailē viņš uzturējās četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Tur Jahve viņam iedeva divas akmens plāksnes, kurās bija iegrebti desmit baušļi. Bez tam viņš Mozum sniedza sīkus norādījumus, kā izgatavojams derības šķirsts un svētnīcas telts, kur šķirstu vajadzēja glabāt. Beidzot Jahve vēl paziņoja, ka augstā priestera amatu viņš piešķir Aronam un mantošanas ceļā tas tālāk nododams Arona pēcnācējiem.
Pa to laiku pusceļā pamestie pavadoņi, nevarēdami sagaidīt Mozu, atgriezās apmetnē. Aronu māca lielas bažas, un viņš nezināja, ko iesākt, jo baidījās, ka brālim noticis kas ļauns. Arī izraēliešu sirdīs sašķobījās ticība Jahves aizgādībai. Jahve taču bija dievs, kura kults viņu vidū bija ieviests tikai nesen. Tagad, kad pietrūka Mozus un viņa kvēlās dedzības, ļaudis atgriezās pie saviem vecajiem dieviem, kurus bija godinājuši Ēģiptē. Pie Arona telts sapulcējās liels ļaužu bars. Noraizējušies, ka viņi tagad pa« mesti vieni, tie skaļā balsī pieprasīja: