Выбрать главу

Dievs Jahve bija atļāvis Ādamam ēst augļus no visiem kokiem, izņemot «labā un Jaunā atzīšanas koku», jo dienā, kad Ādams no tā ēdīšot, viņš mirdams miršot. Redzēdams, ka cilvēkam nav labi dzīvot vientulībā, Jahve visādiem lauku zvēriem un debess putniem lika iet pie Ādama para­dīzes dārzā. Ādams tiem visiem deva vārdus, tomēr vēl aizvien jutās vientuļš, jo neatrada palīga, kas viņam atbilstu.

Tad dievs Jahve lika cietam miegam nākt pār Ādamu, izņēma vienu no viņa ribām un uztaisīja no tās sievieti.* To ieraudzījis, Ādams sacīja: «Sī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tai būs saukties par vīreni (sievu), tāpēc ka tā no vīra ir ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu un asinīm.» Ādams abi ar savu sievu bija kaili, bet tie nekaunējās viens no otra.

No visiem dzīvniekiem, ko Jahve bija radījis, visviltī­gākā bija čūska. Kādu dienu tā ievaicājās sievietei, kāpēc dievs cilvēkiem aizliedzis ēst augļus no «labā un ļaunā atzīšanas koka». Sieviete atbildēja, ka to nedrīkstot darīt tāpēc, lai viņi ar Ādamu mirdami nenomirtu.

«Jūs nemirsiet vis,» viltīgā čūska apgalvoja un iestās­tīja sievietei, ka dievs aizliedzis ēst šā koka augjus tāpēc, lai cilvēkiem neatdarītos acis un, atskārzdami labo un ļauno, viņi nekļūtu līdzīgi dievam.

Sieviete ciešāk ielūkojās aizliegtajā kokā, redzēja, ka tas acīm tīkams un labā un ļaunā atskarsmes augļi visai vilinoši. Tad viņa norāva tā augli, apēda to un pierunāja arī Ādamu, lai tas darītu tāpat. Pēc tam abiem no acīm nokrita tikpat kā zvīņas, un viņi pamanīja, ka ir kaili. Kaunēdamies sava kailuma, abi saplūca vīģes lapas un apsedza ar tām savu miesu.

Kad dievs Jahve dienas vēsumā pastaigājās pa dārzu, Ādams ar savu sievu paslēpās starp kokiem. Bet Jahve aicināja Ādamu, uzsaukdams viņam; «Kur tu esi?» Ādams atbildēja ar šādiem vārdiem:

«Es dzirdēju tavus soļus dārzā, un mani pārņēma bai­les, jo esmu kails, un es paslēpos.»

To dzirdēdams, dievs teica:

«Kas tev sacīja, ka tu esi kails? Tu taču nebūsi ēdis no koka, no kura es tev aizliedzu ēst?»

Ādams visu vainu uzvēla sievietei, bet tā savukārt, at­bildēdama uz Jahves jautājumu, vainoja čūsku, kas viņu pavedinājusi un pierunājusi nobaudīt aizliegto augli.

Dievs pārskaitās uz čūsku, nolādēja to un sodīja tāda veidā, ka tai mūžu mūžos vajadzēs rāpot uz vēdera, pār­tikt no zemes pīšļiem un dzīvot nemitīgā ienaidā ar cil­vēku.

Bet sievietei Jahve teica, ka viņai sāpēs būs dzemdēt bērnus un palikt zem vīra varas, jo tas turpmākj)ūs no­teicējs pār savu sievu. Beidzot Jahve pievērsās Ādamam un sacīja:

«… Lai zeme ir nolādēta tevis pēc; tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu. Ērkšķi un dadži lai tev izaug no tās, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezīsies pie ze­mes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.»

Ādams deva savai sievai vārdu Ieva, jo viņai vajadzēja kļūt par visas zemes ļaužu māti. Pēc tam Jahve grēcīga­jam pārim no zvēru ādām darināja apģērbu, apģērba viņu kailumu un padzina no paradīzes, jo negribēja pieļaut, lai tie ēstu dzīvības koka augļus un tādā kārtā kļūtu nemir­stīgi. Bet ķerubam ar atvāztu zobena liesmu lika nostāties sardzē pie paradīzes vārtiem.

KAINS UN ĀBELS.

Ādamam un Ievai bija divi dēli: vecākais — Kains un jaunākais — Ābels. Ābels ganīja avis, bet Kains kopa zemi. Kādu dienu gadījās tā, ka Kains dievam ziedoja zemes augļus, bet Ābels tam upurēja sava ganāmpulka pirmdzimto jēru. Jahve ar patiku pieņēma Ābela upuri, bet uz Kaina velti pat nepaskatījās. Kains par to iedegās bardzībā un sadrūma. Tad dievs sacīja Kainam:

«Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tavs upuris taps pie­ņemts, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā, un, ja tu nesavaldīsies, tad kritīsi tā varā.»

Taču Kains brīdinājumu neuzklausīja. Nenovīdības ur­dīts, viņš izvilināja Ābelu tīrumā un tur viltīgā kārtā nokāva. Noziegumu pamanījis, atkal ieradās dievs un Kai- nam jautāja:

«Kur ir Ābels, tavs brālis?»

Bet Kains atbildēja:

«Es nezinu. Vai tad es esmu sava brāļa sargs?»

Tad dievs lielās dusmās teica:

«Ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc uz mani no zemes. Tādēļ tu būsi nolādēts zemes virsū un uz mūžīgiem laikiem klīdīsi pa to, bet, ja kāds gribētu tev darīt galu, to sagaidīs septiņkārtīgs sods.»

Slēpdamies no dieva acīm, Kains aizgāja svešumā un apmetās Noda zemē, austrumos no Ēdenes. Tur viņš ap­ņēma sev sievu*, un tā viņam dzemdēja Enohu. Enoha mazmazdēlam Lameham bija divas sievas, no kurām viena, Ada, laida pasaulē dēlu Jābalu, kas kļuva par cilts­tēvu visām klaiņotāju un ganu tautām. Jābala brālis Ju- bals savukārt ir ciltstēvs tiem, kas spēlē cītaras un stabu­les. Tubalkains, ko Enoham dzemdēja otrā sieva Cilla, bija veikls amatnieks vara un dzelzs apstrādē. Ādams no­dzīvoja 930 gadu. Ieva viņam dzemdēja dēlus un meitas, bet no tiem radās daudz pēcnācēju. Viens no tiem, Metu- zāls, dzīvoja 969 gadus. Metuzāla mazdēls bija Noa, kuram savukārt radās trīs dēli: Sems, Hams un Jafets.

GRĒKU PLŪDI.

Ādama un Ievas pēcnācēji ar laiku piepildīja zemi. Taču ļaužu dzimums bija ap­zīmogots ar sākotnējo grēku. Cilvēkiem sūrā pie­pūlē vajadzēja iegūt dienišķo maizi, un viņu sirdīs pamazām iemitinājās ļaunums un negantība. Viņi uzbruka cits citam, laupīja un slepkavoja nepārtrauktos karos. Zeme bija pilna varmācības un noziegumu, un šajā juceklī neviens neuzklausīja radītāja brīdinošo balsi.