«Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēsnezinām, kas noticis šim Mozum, kurš lika mums iziet no Ēģiptes zemes.»
Šaubu nomāktais Arons nespēja pretoties vētrainajai prasībai. Pēc viņa aicinājuma sievietes ar lielu pašaizliedzību atdeva savas zelta rotas, līdz savāca pietiekami daudz metāla, lai no tā varētu izliet zelta teļa tēlu. Nākamajā dienā to novietoja nometnes vidū, un tauta, priecādamās, ka atgriezies dievs, kuru viņi bija pielūguši kopš neatminamiem laikiem, kā dedzināmos upurus nesa tam dzīvniekus, bet pēc tam sarīkoja svētku dzīres. Cauru dienu spiedza stabules un rībēja bungas, bet vīrieši, sievietes un bērni, dziedādami un ap zelta teļu diedami, nonāca reliģiskās ekstāzes stāvoklī. Tikai Ievīti nepiedalījās šajās trakulībās. Turēdamies nomaļus, viņi ar izbailēm nolūkojās, kā tauta noliedz Jahvi un no visas sirds nododas elkdievībai.
Kāpdams lejup pa Sinaja kalna nogāzi, Mozus jau no tālienes izdzirdēja skaļo jezgu un paātrināja soli, lai ašāk
nokļūtu apmetnē. Ieraudzījis izlaidīgo uzdzīvi, viņš tā pārskaitās, ka satrieca pret klinti akmens plāksnes ar Jahves dotajiem baušļiem,. Zelta teļu viņš sasita gabalos un tos iemeta akā, bet izraēliešiem lika dzert tās ūdeni.
Mozus bargi norāja satriekto Aronu un, sasaucis pie sevis Ievītus, deva tiem šādu pavēli:
«Ikviens apjozieties ar zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikvienu, pat savu brāli, savu draugu un savu kaimiņu.»
Levīti apbruņojās ar zobeniem un nogalēja daudzus tūkstošus atkritēju.
AR JAHVI NOSLĒGTĀ DERĪBA.
Atjaunojis apmetnē kārtību, Mozus no jauna devās un Sinaja kalna virsotni, lai izlūgtos no Jahves piedošanu par visu notikušo. Tur viņš no Jahves mutes vēlreiz izdzirdēja solījumu, ka Izraēla tauta iemantos Kānaānu, zemi, kur tek piens un medus.
Dziļas pateicības pārpilnais Mozus steidzās atpakaļ uz apmetni un lika ārpus tās uzcelt atsevišķu telti, kurā bija iekārtota svētnīca. Tikai viņam pašam bija atļauts tajā ieiet, un, kad viņš nostājās pie tās ieejas ar augšup paceltām rokām, no teltīm šurp saplūda ļaudis un godbijīgi nolūkojās, kā Mozus sarunājās ar pašu Jahvi.
Neviens nezināja, kas notiek Mozus dvēselē. Līdz šim uzticīgi kalpodams dievam, viņš bija dzirdējis tikai tā balsi. Bet tagad Mozum ar to vairs nepietika, un viņš gribēja redzēt dievu vaigu vaigā. Taču Jahve bija viņam noteikti paziņojis, ka nekad nevienam mirstīgajam nerādīšot savu seju. Dievs tomēr apžēlojās par nobēdājušos Mozu un, licis tam nostāties kādā klints spraugā, pagāja garām, ar delnu aizsegdams seju un uz mirkli ļaudams no muguras palūkoties uz sevi.
Drīz pēc tam Jahve pavēlēja Mozum iztēst divas jaunas akmens plāksnes, uz kurām vēlreiz gribēja uzrakstīt savus desmit baušļus. Ar šim plāksnēm pravietis uzkāpa kalna virsotnē un atkal palika tur četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, neko nedz ēzdams, nedz dzerdams. Jahve tad ne tikai kā atkārtoja savus desmit baušļus, bet papildām vēl deva Mozum daudzus likumus un reliģiskus priekšrakstus, no kuriem izraēliešiem vajadzēja turpmāk vadīties. Mozus devās atpakaļ uz apmetni, bet viņa seja zaigoja tādā cildenības mirdzumā, ka apžilbinātajiem
ciltsbrāļiem vajadzēja novērst acis. Tāpēc Mozus, runādams ar tiem, aizsedza seju ar plīvuru, un, kad viņš lielā aizgrābtībā runāja Jahves vārdā, ticīgajiem likās, ka Mozum pie galvas kā svētuma simbols redzami ragi.
Sparīgi Mozus ķērās pie darba, lai noorganizētu Izraēla . bērnu reliģiskai dzīvei nepieciešamos iestādījumus un izkārtojumus. Vispirms viņš nolēma izgatavot derības šķirstu un uzcelt svētnīcas telti. Tā kā šim nolūkam bija nepieciešams daudz zelta, sudraba un vara, Mozus izsludināja ziedojumu vākšanu, kas noritēja visai veiksmīgi. Pēc tam viņš uzsāka savu plānu realizēšanu, uzticēdams visus ar celtniecību saistītos darbus diviem slaveniem amata meistariem Becaleēlam un Oholiābam.
Abi šie meistari, kuri bija vienādi izveicīgi kā galdnieku darbos, tā arī metālu apstrādē, izgatavoja derības šķirstu no akācijas koka, apsizdami to ar zeltu. Uz tā vāka tika piestiprināta zelta plāksne ar uzrakstu, ka šķirstā iemājo pats Jahve visā savā godībā. Divi zelta ķerubi abās šķirsta pusēs pāri uzrakstam izplēta savus spārnus, it kā gribēdami to pasargāt no neaicinātiem skatieniem. Mozus ielika šķirstā plāksnes ar desmit baušļiem, kā arī citu Sinaja kalnā doto likumu tekstus.
Svētnīcas telts atradās četrstūraina pagalma vidū, kuram visapkārt bija izvietots daudz bronzas kolonnu ar sudrabā smalki veidotiem kapiteļiem. No šķērssijām nokarājās linauduma aizklāji, tā ka laukums bija aizsegts no visām pusēm. Tajā varēja'nokļūt pa vārtiem, kurus aizklāja no debessziliem, purpura un koši sarkaniem šķeterētiem pavedieniem darināts priekškars.
Pašu svētnīcu meistari uzcēla no akācijas koka dēļiem, tos pārklājot ar zeltu. Taču tie nebija paliekami sastiprināti ar naglām, bet pie tiem ierīkotajos zelta riņķos varēja iemaukt kārtis. Pateicoties šādam izveidojumam, svētnīcu, pārceļoties uz citu dzīves vietu, viegli varēja izjaukt un uzstādīt no jauna.
Svētnīcas ārējās sienas tomēr nerotāja zelta mirdzums. No lietus un saules to pasargāja rupji kazu vilnas audumi, bet jumtu Veidoja sarkani nokrāsotas aunādas.
Pie ieejas svētnīcā atradās no bronzas izliets altāris ar lielu vara bļodu ūdenim. Tautai bija atļauts dievu pielūgt tikai pagalmā, kamēr augstais priesteris upurēja Jahvem dzīvniekus. Viņa liturģiskais tērps, ko visos sīkumos bija noteicis Mozus, izskatījās ļoti grezns. Virs baltā linauduma biksēm un mēļās tunikas augstais priesteris uzvilka