garu zilas vilnas mantiju, kuras apmale bija apšūta ar zelta zvārgulīšiem un bārkstīm. Tāpēc katru viņa kustību pavadīja klusa, metāliska džinkstēšana. Krūtis viņam klāja daudzkrāsaina amatnozīme, kurā spīguļoja divpadsmit dārgakmeņi ar iegravētiem divpadsmit Jēkaba cilšu nosaukumiem. Visu šo bagātīgo krāšņumu vēl papildināja ar dārgakmeņiem apšūti uzpleči, kā arī no smaga zelta izgatavota važveida kaklarota. Baltajam turbānam priekšpusē bija piešūta plāksnīte ar tajā iegravētu uzrakstu «Tā kunga svētums».
Izdarījis rituālo apma'zgāšanos, augstais priesteris viens pats iegāja svētnīcas priekštelpā. Sienas tur klāja aizkari ar izraēliešu sieviešu izšūtiem mīklainiem ķerubu tēliem. Telpas vidū stāvēja zeltā atliets altāris ar smaržīgi kūpošu dūmekli, galdiņš ar svētīto maizi, kā arī septiņ- žuburu svečturis. Aiz krāšņi izgreznotas portjeras atradās tempļa vissvētākā vieta — Jahves mājoklis. Noslēpumainā mijkrēslī tur uzglabājās derības šķirsts ar izraēliešu kulta vislielākajiem dārgumiem.
Svētnīcu apkalpot un pārgājienu laikā to pārnēsāt drīkstēja tikai Ievīti. Tāpat no viņu vidus Mozus iecēla soģus, rakstvežus, skolotājus, dziedniekus un nodevu piedzinējus. Līdzās priesteru korporācijai tā bija nošķirta sabiedriska grupa, kas veica atsevišķām ciltīm pāri stāvošus uzdevumus. Levīti bija visuzticīgākie Mozus piekritēji un pārceļojumu laikā kalpoja kā viņu personīgā miesas- sardze.
CEĻĀ UZ KADEŠU.
Izraēlieši Sinaja kalna pakājē nodzīvoja veselu gadu. Un kādas milzīgas izmaiņas notika šajā laikā! Pateicoties Mozum, bēgļu
- 'bezveidīgā masa kļuva par ierēdņu hierarhijas
vadītu sabiedrību. Kopdzīves normas regulēja tiesiski priekšraksti, bet Jahves kults ieguva konkrētus ietvarus, izveidojot reliģiskus iestādījumus, priesteru amatus un liturģiskas ceremonijas. Tāpat nostiprinājās klejotāju drošība, jo tika nodibināts regulārs karaspēks, kurā valdīja disciplīna un kārtība. Atsevišķas ciltis soļoja noteiktā ierindā zem saviem karogiem un savu virsnieku vadībā. Tātad pie Sinaja kalna iezīmējās nākamās Izraēla tautas sākotnējie pamati, un pāri cilšu sadrumstalotībai pacēlās vispārības intereses un vispārības mērķi.
Paveicis šo diženo vēsturisko darbu, Mozus jutās pietiekami spēcīgs, lai pamēģinātu iekarot Kānaānu. Taču izraēliešu vidū nebija neviena, kurš zinātu ceļu uz šo Apsolīto zemi. Bet mežonīgajos kalnājos un bezgalīgajos tuksnešu klajumos viegli varēja apmaldīties vai iekrist beduīnu laupītāju slazdos. Mozus apzinājās šīs briesmas un tāpēc meklēja pavadoni, kas labi pazītu apvidu, pa kuru vajadzēja pārvietoties. Noderīgs šim uzdevumam varēja būt viņa svainis un priestera Jetrus dēls midiānie- tis Hebabs. Bet tas negribēja šķirties no savas ģimenes. Tikai pēc ilgas tiepšanās un kaulēšanās, kad Mozus Hebabam bija apsolījis krietnu daļu no Kānaānā paredzamā laupījuma, svainis beidzot apsolījās būt par pavadoni.
Gaismiņai austot, divas sudraba taures nopūta jundu un izraēlieši, novākuši teltis, nostājās pārgājienam. Gara virtene tuksneša klejotāju noteiktajā kārtībā devās ceļā. Priekšgalā soļoja Ievīti, uz kārtīm nesot derības šķirstu, izjauktās svētnīcas telts atsevišķas daļas un rituālos traukus. Aiz viņiem gāja atsevišķas ciltis zem saviem karogiem, bet nopakaļ dzina milzīgus ganāmpulku un nastu nesēju ēzeļu barus. Gājienu apsargāja bruņotas apsardzes vienības un iepriekš izsūtītie izlūki.
Pēc trim pārgājiena dienām pa saulē izkveldēto tuksnesi izraēlieši atkal sāka kurnēt un gauzties par Mozu. Tā kā bija aizliegts kaut dzīvniekus, viņiem vajadzēja pārtikt tikai ar mannu, kas visiem jau bija apnikusi. Turklāt kādu dienu apmetnē izcēlās ugunsgrēks, kurā sadega daudz vērtīgu mantu. Sūras piepūles, bada un ciesto zaudējumu nomāktie ļaudis paguruši sēdēja pie teltīm, pārmezdami Mozum, ka viņš tos pierunājis aiziet no Ēģiptes. Ar aizkustinājumu viņi atcerējās vecos labos laikus, aizmirsdami nebrīvi un vajāšanas.
«Mēs atceramies tās zivis,» viņi cits citam žēlojās, «ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus! Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!»
Tautas mazdūšība, protams, dziļi aizskāra Mozu. Tā kā arī viņam sāka zust padoms, viņš sasauca vecajo apspriedi, lai pārrunātu, ko iesākt. Taču no visām raizēm viņu atbrīvoja jauns brīnums, jo apmetnē otro reizi parādījās milzīgs daudzums paipalu. Ļaudis ar prieka kliedzieniem metās tvarstīt putnus un, kāri mielodamies, remdināja izsalkumu. Paipalu bija tik bezgala daudz, ka to gaļu varēja pat žāvēt, lai uzglabātu nebaltai dienai.
Tomēr kurnētājus un kūdītājus sagaidīja bargs sods, jo izrādījās, ka putni bijuši indīgi. Apmetnē izplatījās sērgas, un ļaudis mira kā mušas. Drīz vien visa apkaime bija pārklāta ar kapiem, un izraēlieši, atstādami šo bēdu un ciešanu vietu, nosauca to par «kārību kapenēm», jo šeit tika apbedīti rijībai par upuri kritušie.
Acerotā, kur tika iekārtota nākamā apmetne, notika vēl draudīgākas lietas, jo šeit dumpis izcēlās Mozus vistiešāko tuvinieku vidū. Mirjama un Arons brālim ņēma ļaunā, ka tas apprecējis etiopieti, tātad svešas izcelsmes un nebrīvu sievieti. Nav zināms, kādos apstākļos tas īsti noticis, — vai viņa pirmā sieva, priestera Jetrus meita, bija nomirusi vai arī etiopiete bija tikai piegulētāja. Taču tas nebija svarīgākais: sarūgtinājumu Možus ģimenē izraisīja fakts, ka pravietis bija pārkāpis ebreju senseno tradīciju.