So ķīviņu pamatā slēpās vēl dziļākas nesaskaņas. Pareģe Mirjama un augstais priesteris Arons bija neapmierināti ar Mozus apgalvojumu, ka Jahve runājot tikai ar viņa muti un ka vienīgi viņam esot tiesības valdīt dieva vārdā. Bet Mirjama un Arons bija pārliecināti, ka tas ir arī viņu aicinājums. Tālab viņi staigāja pa nometni, žēlodamies:
«Vai tas kungs tiešām tikai vien ar Mozu ir runājis? Vai viņš nav arī ar mums runājis?»
Tā bija klaja sacensība varas dēļ, un Mozus nolēma to apspiest jau iedīglī. Viņš izsauca vaininiekus svētnīcas teltī, kur Jahve, runādams no mākoņa, tos jo bargi izbāra un aicināja būt paklausīgiem. Aronam Jahve pārkāpumu piedeva, bet Mirjamai, kura bija galvenā kūdītāja, uzsūtīja spitālību un izdzina no apmetnes. Tikai pēc septiņām dienām, uzklausīdams Mozus lūgšanos, sadusmotais dievs Mirjamai atdeva veselību un atļāva atgriezties apmetnē.
Beidzot izraēlieši nonāca pie- Kānaānas dienvidus robežām un uzcēla apmetni Pāranas tuksnesī netālu no Kade- šas pilsētas. Līksmā satraukumā viņi tūdaļ uzskrēja augstā nokalnē, no kurienes pavērās skatiens uz nākamās dzimtenes pierobežas apvidiem. Kopš Ābrahāma' laikiem tur bija notikušas lielas pārmaiņas. Ielejas sedza lekns zāļu paklājs, kuru rotāja košsarkanas anemones. Lēzenās nogāzēs pletās olīvkoku, granātu un dateļu dārzi un vietumis pat rūpīgi iekoptas vīnogulāju plantācijas. Izraēliešiem, kuriem bija apnikusi tuksneša dzīves vienmuļība, šī ainava šķita neizsakāmi jauka. Priekā apskurbuši, tālā ceļa gājēji apkampās un paskubināja cits citu nekavējoties iebrukt šajā brīnumskaistajā zemē, lai to tūlīt iekarotu.
Taču Mozus bija piesardzīgs vīrs un neļāvās savu ļaužu nepārdomātajai sajūsmai. Vispirms vajadzēja izsūtīt izlūkus, lai izdibinātu, kāda pretestība sagaidīs iebrucējus. Sajā nolūkā viņš izvēlējās pa vienam vīram no katras cilts un aizsūtīja tos izlūkos.
«Ejiet no šejienes uz dienvidu apgabalu,» viņš pamācīja, «un tad virzieties augšup uz kalniem; un tad apskatiet, kāda tā zeme un kādi tās iedzīvotāji, vai tā tauta ir stipra vai vāja; vai to ir maz vai to ir daudz.»
Izlūki bez jebkādiem kavēkļiem izpildīja uzticēto uzdevumu. Pēc četrdesmit dienām viņi atgriezās apmetnē, kā pierādījumu Kānaānas zemes auglībai uz kārtīm atnesdami smagus vīnogu ķekarus, granātus un sulīgas vīģes. Sie augļi izraisīja neaprakstāmu sajūsmu, un izraēlieši tagad jau uzstājīgi pieprasīja tūlīt uzsākt iekarošanu.
Taču viņu degsme drīz vien atdzisa, kad izlūki pastāstīja, ko bija redzējuši. Viņuprāt, Kānaānas zeme gan pludot pludoja visos ilgotajos labumos, bet par tās iekarošanu nevarēja būt ne runas, jo robežas apsargāja vareni cietokšņi, kuru garnizoni sastāvēja no milžiem.
Tā bija nospiedoša vēsts. Nepaklausīgie izraēliešu pūļi, kas tik viegli krita no vienas galējības otrā, atkal ļāvās izmisumam.
«Kaut Ēģiptes zemē mēs būtu nomiruši,» viņi apraudāja savu likteni, «jeb kaut «labāk nomirstam te šajā tuksnesī! Un kāpēc tas kungs mūs ved uz šo zemi, lai liktu mums krist no zobena, kādēļ arī mūsu sievām un mūsu mazajiem bērniem būs jākrīt par laupījumu? Vai mums nebūtu labāk, ka mēs grieztos atpakaļ uz Ēģipti?»
Gaismai ataustot, kurnēšana un žēlabas augtin pieauga ar katru mirkli, līdz ļaužu baros sākās vētraini nemieri. Bļauri, pulcēdamies pūļos, pieprasīja Mozus atcelšanu un cita vadoņa ievēlēšanu, kurš ļaudis aizvestu atpakaļ uz Ēģipti.
«Celsim sev vadītāju,» viņi musināja, «un iesim atpakaļ uz Ēģipti!-»
Jozua un Kālebs, kuri bija piedalījušies izlūku gājienā, pūlējās pretoties kūdītāju prasībām un, saplēsuši savas drēbes, apgalvoja, ka ar dieva palīgu iespējams Kānaānu iekarot un ka pārējie izlūkošanas dalībnieki, ļaudamies gļēvulībai, pārspīlē šīs zemes varenību.
Tas galīgi saniknoja ļaudis. Viņus, raugi, gribot pierunāt doties drošā nāvē, cīnoties pret milžiem, kuri tiem uzglūn aiz bieziem cietokšņa mūriem. Ārprāta baiļu un nevaldāma niknuma apmāti, viņi metās uz Jozuu un Kālebu, gribēdami tos nomētāt ar akmeņiem. Abi drosminieki paglābās, tikai patveroties svētnīcas pagalmā.
Šoreiz Jahve nosprieda izdeldēt visu Izraēla tautu, uzsūtīdams tai mēri. Uzklausīdams Mozus lūgumu, viņš galu galā tomēr sodu mīkstināja un nosprieda, ka nevienam, kurš vecāks par divdesmit gadiem, nebūs lemta laime savām acīm skatīt Kānaānas zemi. Četrdesmit gadu tiem vajadzēja vēl klīst tuksnesī un tur arī beigt savu nožēlojamo mūžu. Tikai tie, kuriem vēl nebija divdesmit gadu un kuri būs dzimuši un uzauguši klejotāju dzīves grūtajos apstākļos, iemantos Apsolīto zemi. Sods tomēr nebija attiecināms uz Jozuu un Kālebu. Kā atlīdzība par nesatricināmo uzticību Jahves gādībai viņiem piekrita gods vadīt Izraēla tautas cīņu par Kānaānas iekarošanu.
ČETRDESMIT GADU TUKSNESI.
Atguvis varu par savu tautu, Mozus devās tieši uz dienvidiem un kādu laiku uzturējās pie Akabas līča midiāniešu zemē. Vēlāk viņš tomēr sāka meklēt tādu apvidu, kur izraēlieši varētu apmesties uz paliekamu dzīvi. Par vispiemērotāku izrādījās Kadešas pilsētas apkaime. Divas akas ar svaigu ūdeni un plašas ganības radīja visai piemērotus apstākļus lopkopībai, turklāt tuvumā dzīvojošās tautas bija miermīlīgas un labprāt uzsāka tirdzniecību ar jaunajiem ienācējiem.
Taču miera nebija pašu Izraēla cilšu starpā. Tām dzīvi sagandēja savstarpēja nenovīdība un nemitīgie strīdi ganību dēļ. Turklāt par neapmierinātības, ķildu un nesaticības avotu kļuva sabiedriskās pretešķības, kas izvērtās aizvien asākas.