Pat Mozus visuzticamākie piekritēji Ievīti nespēja saglabāt disciplīnu. Sašutumu viņos izraisīja Arons un tā priesteru kasta, kura aizvien uzpūtīgākā kārtā norobežojās no pārējiem Ievītiem, piesavinādamās allaž jaunas un jaunas priekšrocības un materiālus labumus. Un tā divi simti piecdesmit savās tiesībās aizskarto Ievītu Koraha vadībā kādu dienu sarīkoja dumpi. Nemiernieki ieradās pie Mozus un Ārona teltīm, skaļā balsī saukdami;
«Lai nu jums pietiek! Visa draudze tagad ir svēta, jo pats tas kungs ir viņas vidū; kādēļ tad jūs vēl gribat būt par virsaišiem un valdīt pār tā kunga draudzi?»
Mozus viņus pacietīgi uzklausīja, bet tad devās uz svētnīcas telti un nokrita uz sejas pie derības šķirsta, izlūgdamies tā kunga padomu. Pēc tam viņš iznāca pie dumpiniekiem un sacīja:
«Levija dēli, uzklausiet mani! Vai tas jums vēl par maz, ka Izraēla dievs jūs ir izraudzījis no Izraēla draudzes, lai jūs viņam tuvotos, piedalītos tā kunga mājokļa aprūpes darbos un lai nostātos draudzes priekšā, to pārvaldīdami? Viņš tev līdz ar visiem taviem brāļiem, Levija dēliem, licis pie sevis tuvu nākt, un nu jūs pat meklējat sev priestera amatu. Tādēļ tu esi nācis kopā ar savu baru, lai saceltos pret to kungu; jo kas ir Ārons, ka jūs pret to kūdāt?»
Mozus nolādēja dumpiniekus un pavēlēja, lai neviens netuvotos viņu teltīm. Un tad pavērās zeme un aprija Korahu, bet pārējie nemiera cēlāji sadega no debesim lejup sūtītās ugunīs. Tas bija brīdinājums, lai nākotnē neviens neiedrošinātos sacelties pret priesteriem.
Bargais sods vienkāršos ļaudis tomēr neiebiedēja, bet gan radīja vēl lielāku sašutumu. Apmetnē sākās draudīgas nekārtības. Mozus ar Aronu tikai ar pūlēm izglābās, pa- tverdamies svētnīcā. Bet tad Jahve uzbrucējus šaustīja ar uguni, kurā galu atrada četrpadsmit tūkstoši septiņi simti dumpinieku.
Sacelšanās tika apspiesta, bet Mozum bija svarīgi pierādīt, ka Arons savu augstā priestera amatu saņēmis no paša Jahves rokām. Tālab viņš pavēlēja visu divpadsmit cilšu pārstāvjiem, kā arī Aronam atnest uz svētnīcu katram vienu gana zizli. Un raugi, kādu dienu visu ticīgo acu priekšā notika skaidrs brīnums: no atnestajiem zižļiem tikai Aronam piederīgais uzplauka pumpuros, pēc tam pārklājās ar ziediem, kas beidzot atnesa mandeles. Tad tauta pakļāvās Jahves gribai un vairs nekurnēja par Arona dzimtas priekšrocībām.
Kadešā no dzīves šķīrās pareģe Mirjama, Arona un Mozus māsa. Izraēla tauta vēlreiz pārcieta sausuma postu, un, kad pārmēra slāpju mocītie ļaudis sadumpojās, Mozus ar zižļa sitienu atkal izšķīla ūdeni.
Izraēla ciltis gandrīz trīsdesmit astoņus gadus Kadešā nodevās mierīgai ganu dzīvei. Tās izklīda pa apkārtējām ganībām un dzīvoja katra savu īpašu, nošķirtu dzīvi, tā ka tautas kopības saites pamazām kļuva vājākas. Pamestas pašas savā vaļā, tās nodevās tādai izlaidībai un vienaldzībai pret ticību, ka mitējās upurēt Jahvem un ievērot priekšrakstu par jaundzimušo puisēnu apgraizīšanu. Vispārējā nevīžība pielipa arī Mozum un Āronam. Tā kā viņi nenieka nedarīja, lai mitētos tautas pagrimums, Jahve viņus bargi sodīja, noteikdams, ka abiem jāmirst tuksnesī, nesperot savu kāju Apsolītajā zemē. Tomēr tiešais šā soda iemesls bija mazticība Jahves visvarenībai, jo viņi pa divi lāgiem bija situši ar zizli pret klinti, lai izšķiltu ūdeni.
UZ APSOLĪTO ZEMI.
Kopš aiziešanas no Ēģiptes bija pagajuši četrdesmit gadu. Pa šo laiku tuksnesī bija dzimusi un izaugusi jauna Izraēla pa
audze, kurai bija svešas pilsētu dzīves ērtības. Sadursmēs ar tuksneša laupītājiem bija gūts kauju rūdījums un izkopta karotprasme. Tāpēc Mozus beidzot vairs nešaubījās, ka ir vērts pamēģināt iekarot Kānaānas zemi.
Austrumos no Kadešas atradās Ēdomas valsts, kurai cauri gāja ērts karavānu ceļš, tā sauktā ķēniņu taka. Mozus aizsūtīja pie Edomas ķēniņa sūtņus, lai lūgtu atļauju šķērsot viņa valsti, svinīgi apsolīdamies iet tikai pa ceļu, neskarot tīrumus un vīna kalnus,, bet par ūdeni un barību lopiem samaksāt jebkuru pieprasīto cenu. Bet ķēniņš, paļaudamies uz savu varenību, Mozus lūgumu noraidīja un nekavējoties uz robežām nosūtīja karavīrus, lai izraēliešus aizkavētu ar varu.
Cīņa ar vareno ķēniņu Mozum nebija izdevīga, tāpēc viņš nolēma apiet Edomas valsti no dienvidiem, tad gar tās austrumu robežu doties ziemeļu virzienā un tādā kārtā iznākt Jordānas kreisajā krastā, bet tur viņpus upes jau pletās Kānaānas zeme.
īsi pirms pārgājiena saslima Aronš. Mozus lika mirstošo brāli uznest Hora kalna virsotnē. Tur viņš noņēma Aronam amata tērpu un citus atribūtus un pasniedza tos Eleā- zaram, Arona trešajam dēlam. Seit pirmo reizi augstais virspriestera amats ceremoniāli tika nodots no tēva dēlam. Arons kalna virsotnē nomira un, tautai raudot, turpat ari tika apbedīts.
Pēc svinīgām bērēm izraēlieši devās uz dienvidiem Aka- bas līča virzienā. Viņi gāja pa garu, klinšainu aizu, kur trūka ūdens un pārtikas. Ceļā pagurušie ļaudis atkal zaudēja pacietību, kurnēja uz Mozu un draudēja, ka vairs ne- pakļaušoties viņam. Par to viņi tika sodīti tādā veidā, ka apmetnē ielauzās tik daudz indīgu čūsku, ka tās mudžēt mudžēja visās malās. No indīgo rāpuļu kodieniem saslima liels skaits ļaužu, un gājienu vajadzēja pārtraukt. Tomēr Mozus atrada līdzekli, kā šo postu novērst: viņš lika no bronzas izliet čūskas attēlu un pakārt to pie staba apmetnes vidū. Kurš no sadzeltajiem paskatījās uz noslēpumaino simbolu, tūlīt atžirga un spēja turpināt pārgājienu.