No Akabas līča izraēlieši pavērsās uz ziemeļiem, no dienvidiem un austrumiem apgāja apkārt naidīgajai Edomas valstij, līdz beidzot sasniedza Zāredas strautu. Aiz tā gar Nāves jūras krastu stiepās Moābas valsts teritorija. Mozus zināja, ka pēc kara ar amoriešiem šī valsts ir ļoti novājināta, un tāpēc cerēja, ka tās iedzīvotāji nepretosies. Un patiesi, izraēlieši šķērsoja moābiešu zemi bez jebkādas pretestības un nonāca pie Arnonas upes. Tā veidoja robežu ar amoriešu valsti un bija grūti pārvarama, jo tecēja dziļā gravā ar augstām klinšu kraujām. Turklāt amoriešu ķēniņš Sihons bija visai sparīgs karotājs un nolēma nelaist izraēliešus savā zemē. Taču divās kaujās viņš tika galīgi satriekts, un par izrādīto pretestību saniknotie izraēliešu iebrucēji apkāva visus valsts iedzīvotājus, netaupīdami sievietes un bērnus.
Pie robežupes Jabokas, kura savā augštecē atdalīja Sihona valsti no amoniešu valsts, izraēliešus gaidīja grūta pārcelšanās ar kaujām, jo tās otrā krastā atradās Basa- nas valsts. Tās valdnieks bija milzis Ogs, kuru daudzināja viņa spēka un kareivības pēc. Viņa deviņas pēdas garā gulta bija izgatavota no dzelzs. Taču izraēlieši neļāvās iebiedēties no šādām vēstīm, jo nule bija izcīnījuši lielu uzvaru un-iemantojuši ticību saviem spēkiem. Viņi bez pūlēm sadragāja ienaidnieka pretestību, ielauzās tā zemē un neapturamā triecienā to ieņēma. Ar Basanas valsts iekarošanu izraēliešu rokās nonāca visa Pārjordāna līdz pat Ģenecaretes ezeram.
Ieguvis izdevīgu bāzi iebrukumam Kānaānā, Mozus sapulcināja savu karaspēku Moābas klajumos Jordānas austrumu krastā. Tur atradās sekls brasls, kuru no otras puses sargāja Jērikas torņi un mūri.
ZINTNIEKS BILEĀMS.
Moābiešu ķēniņš Balaks, kurš līdz šim pret iebrucejiem bija izturējies pasīvi, tagad sāka uztraukties par savu likteni, jo izraēlieši pēc uzvaras pār amoriešiem un ķēniņu Ogu bija kļuvuši pārāk spēcīgi un līdz ar to bīstami kaimiņi. Bet, tā kā viņš nejutās pietiekami stiprs, lai pret iebrucējiem uzstātos ar ieročiem rokās, tad nolēma palīdzību meklēt burvestībās. Peterā pie Eifratas dzīvoja izdaudzināts vārdotājs un dievbijīgs cilvēks, vārdā Bileāms. Ķēniņš nosūtīja pie viņa sūtņus ar bagātīgām dāvanām un uzaicināja pie sevis, lai Bileāms izraēliešus novārdotu un tādā veidā atņemtu tiem vēlēšanos karot.
Uzklausījis sūtņus un nakti pavadījis lūgsnās, Bileāms paziņoja, ka Izraēla dievs viņam aizliedzis uzņemties šādu misiju.
Taču Balaks nelikās mierā. Viņš nosūtīja pie zintnieka citus, vēl iespaidīgākus sūtņus ar bagātīgākām dāvanām, taču Bileāms nepiekāpās un bez jebkādiem aplinkiem pasacīja:
«Kaut vai Balaks man dotu savu namu, pilnu piebērtu ar zeltu un sudrabu, tad tomēr es nevarētu pārkāpt tā kunga, sava dieva pavēli…»
Tomēr naktī dievs bija pārdomājis un atļāva Bileāmam doties uz Moābas zemi ar tādu noteikumu, ka tas rīkosies atbilstoši dieva norādījumiem.
Slavenais vārdotājs uzsēdās savā uzticamajā ēzeļmātē un devās tālajā ceļā. Dievam pa šo laiku bija radušās aizdomas, ka Bileāms klusībā lolo ļaunus, pret Izraēlu vērstus plānus, un nosprieda viņu aizturēt. Dieva uzdevumā Bileāmam ceļā nostājās eņģelis ar kailu zobenu rokā, bet to redzēja tikai ēzeļmāte. Ieraugot mirdzošo parādību, dzīvnieks izslējās pakaļkājās un pārbijies metās nost no ceļa klajā laukā.
Tā kā Bileāms eņģeli neredzēja, viņš nesaprata, kas noticis, tāpēc saskaitās un, lielās dusmās ar nūju krietni nomizojis savu spītīgo lopiņu, pūlējās to uzdabūt atpakaļ uz ceļa. Taču viss bija veltīgi. Ēzeļmāte kā neprātā drāzās uz priekšu un nokļuva starp diviem vīna dārzu mūriem. Šaurajā spraugā eņģelis atkal nostājās tai ceļā, tāpēc dzīvnieks, ar nagiem atspēries zemē un strauji atkāpdamies, piespieda saimnieka kāju pie mūra. Bileāms sāpēs iegaudojās un atkal sadeva ēzeļmātei ar nūju.
Tad apvainotais dzīvnieks raudulīgā balsī saka sūroties par nodarīto pārestību:
«Ko es esmu tev darījusi, ka tu mani esi trīs reizes sitis?»
Nemaz nebrīnīdamies par to, ka ēzeļmāte pēkšņi sākusi runāt cilvēku valodā, vēl aizvien niknuma pilns, Bileāms turpināja to bārt:
«Tāpēc, ka tu mani esi kaitinājusi! Ja man būtu bijis zobens rokā, es tevi nokautu!» Tad dzīvnieks žēlodamies sacīja Bileāmam: «Vai es neesmu tava ēzelene, uz kuras tu esi jājis savu laiciņu līdz šai dienai? Vai tas ir bijis mans ieradums tev tā darīt?»
Bileāmam-nācās atzīt, ka ēzeļmāte allaž viņam uzticīgi kalpojusi, un tāpēc viņš strupi attrauca: «Nē.»
Sajā mirklī Bileāms pats ieraudzīja stāvam uz ceļa mirdzošo eņģeli ar zobenu rokā. Viņš aši norausās no ēzeļmātes muguras un paklanījās līdz zemei. Eņģelis uzmeta viņam nosodošu skatienu un sacīja:
«Kāpēc tu savu ēzeleni esi tā trīs reizes sitis? Redzi, es tev nostājos par pretinieku, lai tevi atturētu, jo tavs ceļš ir ļauns un pret manu gribu: Bet pat ēzelene mani bija ieraudzījusi, un tā trīs reizes ir šeit no manis nost virzījusies, un, ja viņa nebūtu varējusi nost novirzīties, tad es tiešām tevi būtu nositis un viņu būtu atstājis dzīvu.» Satriektais Bileāms mēģināja taisnoties: «Es esmu grēkojis, jo es nezināju, ka tu esi pret mani nostājies uz ceļa, bet, ja tas tavās acīs ir nepatīkami, tad es griezīšos atpakaļ.»
«Ej līdzi tiem vīriem,» eņģelis atbildēja, «bet ar noteikumu, ka tikai to, ko es teikšu, tu runāsi.»
Moābas zemē ķēniņš sagaidīja slaveno zintnieku ar atplestām rokām un apbēra viņu ar jaunām dāvanām. Bet pēc tam uzveda pakalnā, no kurienes bija pārredzama izraēliešu apmetne.