Seit Bileāms nekavējoties sāka rīkoties. Vispirms viņš uzcēla altāri un upurēja avi, bet pēc tam skaitīja burvestības vārdus, kuriem vajadzēja satriekt izraēliešus. Bet — ak tavu brīnumu! — viņam no mutes plūda nevis nolādējums, bet gan svētības vārdi. Septiņas reizes zintnieks mēģināja izpildīt ķēniņa rīkojumu, uzbūvēja septiņus altārus, uz kuriem katru reizi upurēja pa avij, taču ikreiz dievs viņam mutē lika svētījuma vārdus.
Moābiešu ķēniņš aizvien aizdomīgāk nolūkojās zintnieka izdarībās, bet, kad septīto reizi izdzirdēja tos pašus svētījuma vārdus, viņš saskaitās ne pa jokam un neveiksmīgo zintnieku padzina no savas zemes robežām. Bileāms bija gauži nobēdājies par šādu iznākumu un, lai kaut cik vērstu par labu ķēniņam nodarīto netaisnību, aiziedams deva tam viltīgu padomu — paskubināt Izraēla vīrus uz netiklību ar moābiešu meitiešiem un tādējādi tos demoralizēt.
Ķēniņš paklausīja viltīgajam padomam. Izraēla vīri, kuriem bija apnikusi vienmuļā apmetnes dzīve ar bargajiem MOzus ticības priekšrakstiem, viegli ļāvās pavedinātajām. Moābiešu sievietes piekopa sava dieva Baāla Peora kultu visnetiklākā veidā un šajā tempļu izvirtībā ievilka arī Izraēla vīrus, tādējādi iesaistīdamas tos elkdievībā.
Kādu dienu viens no augstdzimušajiem izraēliešiem atveda pie sevis teltī moābiešu meitu, neraudzīdamies uz to, ka ticīgie šajā laikā svētnīcā pielūdza Jahvi. Tad virspriestera Eleāzara dēls Pinehass, sašutis par šādu netiklību-, nodūra noziedzīgo pāri ar dunci. Tas Izraēla ļaudīm noderēja par signālu uzsākt nesaudzīgu izrēķināšanos ar grēciniekiem. Slaktiņā, kas plosījās apmetnē, tika nokauti divdesmit četri tūkstoši vaininieku, kas bija atkāpušies no Jahves par labu moābiešu elku dieviem.
Arī moābiešus, kuri bija veicinājuši laulības pārkāpšanu, ķēra sods. Divpadsmit tūkstoš vīru no izraēliešu atlases karaspēka ar uguni un zobenu izpostīja viņu zemi, apkaudami visus tās iedzīvotājus. Vispārējā slaktiņā galu atrada arī zintnieks Bileāms, tādējādi ar savu dzīvību samaksādams par nekrietno padomu, kādu viņš bija devis moābiešu ķēniņam.
Moābas zemē gūtais laupījums bija milzīgs. Neskaitot trīsdesmit divus tūkstošus verdzeņu, Izraēla vīri sagrāba septiņdesmit divus tūkstošus liellopu un sešdesmit vienu tūkstoti nastu nesēju ēzeļu.
Rūbena un Gada ciltīm, kā arī pusei Manases cilts bija iepatikušās ieņemtās Pārjordānas zemes, un viņi izsacīja vēlēšanos apmesties tur uz pastāvīgu dzīvi. Mozus labprāt tam piekrita, tikai pieprasīja, lai viņi vispirms piedalītos Kānaānas iekarošanā.
MOZUS PĒDĒJĀS DIENAS.
Mozus zināja, ka pēc Jahves sprieduma viņam nav lemta laime pāriet Kānaānas robežas un viņš personīgi nepieredzēs savas dzīves galvenā mērķa piepildīšanos. Viņam ritēja jau simts divdesmitais gads, un, lai gan miesas un gara spēki bija labi saglabājušies, Mozus juta, ka nāves stunda ir tuvu. Pirms šķiršanās no dzīves vēl vajadzēja nokārtot daudz jautājumu. Vispirmām kārtām Mozus izdarīja vispārēju tautas skaitīšanu un uzzināja, ka Izraēla tautai piederīgo skaits sasniedz seši simti vienu tūkstoti septiņi simti trīsdesmit cilvēku. Par savu mantinieku viņš nozīmēja Jozuu, savu uzticamo līdzstrādnieku un drosmīgu karavadoni. Izmantodams četrdesmit gadu ilgo pieredzi, Mozus savus likumus papildināja ar jauniem rīkojumiem un reliģiskiem priekšrakstiem, izveidodams krietnu fundamentu Izraēla tautas turpmākai sabiedriskai iekārtai.
Lai novērstu strīdus, Mozus sadalīja Kānaānas zemi starp atsevišķām Izraēla ciltīm. Vienīgi Ievīti un priesteri nesaņēma atsevišķu teritoriju, jo viņiem Jahves dienestā bija jākalpo visā Kānaānā. Viņu īpašumā Mozus tomēr nodeva četrdesmit astoņas pilsētas un miestiņus, kuriem vajadzēja kļūt par viņu darbības centriem un nodrošināt tiem pārtikušu dzīvi. Tāpat viņš izdalīja sešas pilsētas, lai tajās atrastu patvērumu cilvēki, kuri netīšām bija kādu nogalinājuši un kuriem nogalināto tuvinieki draudēja ar asins atriebību.
Pēc tam Mozus sapulcināja savu tautu un piekodināja tai būt uzticīgai ar Jahvi noslēgtai derībai. Visbeidzot viņš sacerēja cildenu, apgarotu dziesmu par godu savam dievam, kuram visu mūžu bija kalpojis, un lika to izraēliešiem iemācīties no galvas, lai tā viņiem būtu garīgs atbalsts gan baltā, gan nebaltā stundā.
Atvadījies no savas tautas, Mozus viens pats devās uz Nebo kalna virsotni. Skumjā skatienā viņš ietvēra Apsolītās zemes tāles, kur viņam nebija ļauts ieiet. Kā uz delnas viņš redzēja Jordānas ūdeņus plūstam starp kraujajiem krastiem uz Nāves jūras eļļaini mirgojošo klaju, redzēja dzeltenās, purpursarkanās, zilgās un brūnās šķaut- ņainās klintis, kuras plašā lokā ietvēra tās ūdeņus. Turpat viņpus Jordānas pāri palmu oāzei slējās Jērikas nocietinājumu mūri, kas bija pirmais sargpostenis pie Kānaānas zemes vārtiem, bet tālu pamalē iezīmējās šaura Vidusjūras piekrastes josla. Lūk, Apsolītā zeme, zeme, kur tek piens un medus, Izraēla tautas nākamā tēvzeme!
Mozus skumīgi novērsās no ainavas, kas pletās viņa acu priekšā, un vientulībā izdvesa garu. Viņa nāves brīdis tīts dziļas noslēpumainības plīvurā, un nevienam līdz pat šim laikam nav zināms, kur meklējams Mozus kaps. Tauta trīsdesmit dienas apraudāja savu skolotāju, bet pēc tam nojauca teltis, lai Jozuas vadībā celtos pāri Jordānai.
MOZUS TEIKSMU OREOLĀ
Stāsts par Izraēla izvešanu no Ēģiptes un ceļojumu uz Apsolīto zemi tajā pašā laikā ir ebreju reliģijas vēsture. Izraēlieši ticēja, ka viņi Jahvem ir sevišķi patīkami, tāpēc tas kļuvis par viņu atbrīvotāju, devis viņiem likumus, morāles normas un sabiedrisko iekārtu, nodibinājis reliģiskos iestādījumus, priesteru kārtu un liturģisko rituālu, līdz beidzot aizvedis uz Kānaānas zemi jau kā vienotu un organizētu tautu. Viņi taču uzskatīja sevi par izredzēto tautu, kurai jāpilda svarīga vēsturiska misija, un tāpēc viņi nevarēja iet bojā, lai gan palaikam viņus ķēra bargi sodi par neuzticību Sinaja kalnā noslēgtai derībai.