Paverdzināto izraēliešu dramatiskās bēgšanas vēsture ar laiku pamazām zaudēja reālas iezīmes. No paaudzes paaudzē saglabājot nostāstus par to, šiem notikumiem piešķīra arvien vairāk pārdabisku raksturu, ignorējot vēsturiskos faktus, kurus uzskatīja par tik mazsvarīgiem, ka, starp citu, netika atzīts par vajadzīgu pat pieminēt izraēliešu vajātāja faraona vārdu.
Praviešu Hozeja, Mihasa un Jeremijas apgarotās vīzijās Izraēla iziešana no Ēģiptes ieguva mistisku nozīmi kā Jahves gribas izpausme un tīri reliģisks notikums. Kad izraēliešu zemnieks uz altāra upurēja pirmos sava darba augļus, viņš pielūdza Jahvi šādiem vārdiem: «Bet darīja ēģiptieši mums ļaunu, tie mūs apspieda un uzlika mums grūtu kalpošanu, un tad mēs sākām brēkt uz to kungu, savu tēvu dievu, un tas kungs paklausīja mūsu balsi un ieraudzīja mūsu bēdas, mūsu grūtumu un mūsu nomāktību; un tas kungs izveda mūs no Ēģiptes ar stipru roku un ar izstieptu elkoni, ar baiļu apdvestu varu, ar zīmēm un ar brīnumiem; un viņš mūs ir no-
vedis šinī vietā un mums ir devis šo zemi, kurā piens un medus tek» (5. Mozus grāmata, 26. nodaļa, 6.—9. pants).
Priesteri, kuri aprakstīja iziešanu no Ēģiptes un pievienoja šo rakstījumu savām svētajām grāmatām, nebija vēsturnieki šā vārda mūsdienu nozīmē, bet teologi, kas uztvēra Izraēla vēsturi no viņiem raksturīgā reliģiskā viedokļa. Lai arī ko Mozus darīja, viņa sarunas ar Jahvi, viņa brīnumdarbi un baušļi šiem priesteriem šķita visacīmredzamākā vēsturiskā patiesība. Starp citu, tajā brīdī, kad viņi ķērās pie vēstures mantojuma apkopošanas, kopš Mozus iaikiem bija pagājuši jau vairāki simti gadu, un tāpēc uz patieso notikumu ritējumu bija iedarbojies tas process, kuru mēs saucam par pagātnes mitoloģizāciju.
Sā iemesla dēļ zinātniekiem jāpārvar milzīgas grūtības, lai no teiksmām izlobītu patiesības kodolu, un, neraugoties uz visām pūlēm, kas patērētas šajā jomā, viņu vidū nav vienprātības jautājumā par to, kas tad patiesībā notika un kas īsti bija Mozus. Parasti, attālinoties no senajiem laikiem, pārsvaru gūst vēsturiskās patiesības elements un samazinās teiksmu nozīme. Attiecībā uz Mozu risinās drīzāk pretējs process. Ābrahāms, Lats, Ēzavs, īzāks un Jēkabs ir samērā reālistiski tēli, kas mums tuvi un saprotami ar savām cilvēciskajām iezīmēm. Turpretim Mozus, pēc vairāku zinātnieku domām, ir vismitoloģiskākais un noslēpumainākais tēls Bībeles stāstos. Lielais vadonis, likumdevējs un pravietis ir suģestējošs, dramatisks un satricinošs savā traģiskajā cīņā pats ar savām un ar savas tautas vājībām. Bet cik maz mēs zinām par viņu kā par cilvēku! Gandrīz vai vienīgi to, ka viņš ātri saskaities, ka palaikam viņam uzmākušās šaubas, ka viņš pa divi lāgiem bijis precējies un ka viņam bijušas nesaskaņas pašam savā ģimenē. Aizvien mēs viņu redzam kā bronzā izlietu, kā paša dieva svaidīto, starp mākoņiem un zibeņiem, kā nesatricināmu Jahves gribas izpildītāju.
Katru gadu Izraēla tauta pasā svētkos himnās un psalmos cildināja Jahvi un viņa pārstāvi Mozu, bet viss notikušais pārgājienos tuksnesī reliģiskās ceremonijās ieguva liturģiskas mistērijas raksturu un kļuva it kā par citu dimensiju pasaulē noritējušu drāmu.
Vai no visa tā būtu-secināms, ka Mozus nav uzskatāms par vēsturisku personu? Nekādā ziņā! Mūsdienu zinātne ir piesardzīga ar spriedumiem šādos jautājumos, jo atklājies, ka daudzu teiksmu un mītu pamatos slēpjas patiesīgu notikumu iegulas. Tā, piemēram, mēs vairs neuzskatām Solonu, Likurgu vai Numu PompTliju par mītiskiem tēliem. Tie bija vadoņi, kuri darbojušies vēstures pagrieziena brīžos unl šā iemesla pēc daudzo paaudžu iztēlē pacelti dižu simbolu augstumos.
Ir vairāk nekā iespējams, ka no izraēliešu vidus izvirzījās liela mēroga vadonis, likumdevējs un reliģijas reformators, kurš izveda savu tautu no Ēģiptes verdzības un aizvadīja to līdz Kānaānai. Pateicoties viņa ģēnijam, līdz šim savstarpēji vāji saistītās un naidīgās izraēliešu ciltis saliedējās vienā organizācijā un guva uzvaras gan Ēģiptē, gan tuksnesī, gan Kānaānā.
Tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka tautas teiksmās Mozus kļuva par sacildinātu vadoni un pravieti un kā svētais tika pacelts uz pjedestāla. Un, tā kā Mozus pauda Jahves gribu, tad viss viņa sacītais un darītais kļuva par likumu un nekļūdīgu dogmu.
Nostāsts par Mozus dzimšanu un nāvi ir pārsteidzoši līdzīgs citu senatnes tautu leģendām. Āzijā, Grieķijā un pat Japānā tautas varoņu dzimšana parasti notiek dramatiskos apstākļos. Kā zīdaiņus viņus grozos vai tīnītēs ielaiž ūdenī. Tautas teiksmas nemēdz uzkavēties pie viņu bērnības un jaunības gadiem, zināms tikai tas, ka viņi parasti tiek uzaudzināti svešu valdnieku galmos. No ķīļraksta tekstiem mums, piemēram, zināms, ka lielais ķēniņš Sargons, kurš 2350. gadā pirms m. ē. Mezopotāmijā nodibināja skadiešu valsti, pieredzējis aptuveni tādu pašu likteni kā Mozus. Viņa māte, priesteriene, savu bērnu dzemdējusi slepenībā, ielikusi grozā, kura spraugas bijušas aizziestas ar darvu,, un palaidusi upē. Zīdaini no ūdens izzvejojis kalps Aka, kurš strādājis tīrumu apūdeņošanas darbos. Nostāstam piemīt skaidri izteiktas tautas teiksmas iezīmes, taču Sargons ir vēsturiska persona. To neapgāžami pierāda Mezopotāmijas pilsētu drupās atraktie dokumenti.