Tātad teiksmas, brīnumdarbi, kā arī citas pārdabiskas parādības neizslēdz iespēju, ka Mozus patiesībā ir dzīvojis.* Atbilstoši tam par vēsturisku faktu mums būtu jāatzīst izraēliešu iziešana no Ēģiptes un klaiņojumi tuksnesī. Diemžēl mēs to nevaram pavisam droši pierādīt, jo Ēģiptes hronikas, kā arī citi avoti par šiem notikumiem nemin ne vārda. Ja mēs gribam kaut vai daļēji noskaidrot patiesību, tad mums jāizmanto netiešas metodes un jāpievēršas deduktīviem secinājumiem, to pamatā liekot skopus, grūti izlasāmus vēsturiskus dokumentus, kuros atrodamas kaut kādas šo notikumu pēdas.
Zinātnieki šajā ziņā paveikuši interesantu rekonstrukciju. Papūlēsimies ielūkoties tās galvenajos elementos.
Lūk, kādi tie izskatās.
Bībelē pēc Jāzepa nāves ebreju vēstures stāstījumā iestājās pārsteidzošs pārtraukums, kas aptver veselus četrus gadsimtus. Bet pēc tam tas atsākas, tūlīt pievēršoties notikumiem, kuri saistīti ar Mozu. Kāpēc Bībeles sastādītāji izlaiduši tik ilgu Izraēla tautas vēstures posmu? Atbildot uz šo jautājumu, izvirzīta tēze, ka tas darīts ar nolūku, jo šis periods izraēliešiem nav diezcik glaimojošs. XVIII dinastijas jaraoni pēc hiksosu padzīšanas galvaspilsētu pārcēla no Avarisas uz dzimtajām Tēbām, bet izraēlieši vēl aizvien palika Gošenes zemē, kur viņi turpināja dzīvot savu nošķirto ganu dzīvi. Neviens nepievērsa uzmanību vienkāršajiem lopkopjiem, kuri dzīvoja tālu no galvenā politiskā centra pašā valsts nomalē. Ēģiptiešiem tie bija ļoti nemierīgi laiki, un nevienam nenāca prātā vērsties ar spaidiem pret izraēliešiem, jo vairāk tāpēc, ka viņi aizvien vairāk pakļāvās Ēģiptes kultūras ietekmei un pielūdza pat ēģiptiešu dievus. Jozua taču šādiem vārdiem sabāra izraēliešus: «… atmetiet tos dievus, kuriem jūsu tēvi viņpus Eifratas upes un Ēģiptē bija kalpojuši, un kalpojiet tam kungam!» (Jozuas grāmata, 24. nodaļa, 14. pants). No galīgas asimilācijas viņus droši vien pasargāja stipra pieķeršanās tēvu valodai, ierašām un tradīcijām. Katrā ziņā mēs varam uzskatīt par aksiomu, ka četrus gadsimtus ilgā uzturēšanās Gošenes zemē izraēliešiem bija garīgas pagrimšanas, iztapības un bezjēdzīgas veģetēšanas laika posms.
No bīstamās pašapmierinātības izraēliešus izrāva pēkšņā politisko apstākļu izmaiņa Ēģiptē. Pie varas nāca XIX dinastijas faraoni. Šīs dinastijas trešais faraons Ramzess II valdīja no 1294. līdz 1234. gadam pirms m. ē. Tas bija ļoti kareivīgs valdnieks, kurš tiecās ar iekarojumiem Āzijā atjaunot kādreizējo Ēģiptes varenību. Par militāro bāzi šiem karagājieniem austrumu virzienā vislabāk noderēja Nīlas delta kopā ar Gošenes zemi. Ramzess turklāt uzskatīja deltu par savu tiešo dzimteni, jo viņa ģimene nāca no Avarisas apkaimes. Viņa tēva Seti I vārds etimoloģiski tika atvasināts no šejienes apvidos godātā dieva Seta.
Ramzess nejutās drošs viņam svešajās Tēbās, vidē, kur valdīja dieva Amona kults, bez tam gribēja turēties pēc iespējas tālāk no turienes varenās priesteru kastas, kura mēģināja uzspiest viņam savu gribu tāpat kā iepriekšējiem fa
raoniem. Šā iemesla pēc Ramzess nolēma pārcelties uz deltu un paputējušās Avarisas vietā uzcelt tur jaunu galvaspilsētu Ramzesu (vēlāk to dēvēja par Tanisu). Gatavodamies iekarošanas gājienam, viņš uzcēla vēl vienu pilsētu — Pitomu, kas patiesībā bija labības sabērtuvju un armijas noliktavu komplekss.
Pateicoties arheoloģiskiem meklējumiem, mēs šodien precīzi zinām abu pilsētu atrašanās vietas, jo izdevies atrakt un identificēt to drupas.
Ar Ramzesa parādīšanos izbeidzās Gošenes zemes idilliskā nošķirtība. Kādu dienu izraēliešu gani aiz izbrīna acis vien izberzēja. Pāri viņu ganībām traucās karaspēka kolonnas, auļoja augstu amatpersonu kaujas rati, steidzās ierēdņu, nodevu piedzinēju un vēstnešu bari, bet uzraugi, ar nūju sitieniem paskubinādami, dzina vergus. Izraēlieši noskatījās šajā trokšņainajā jezgā, nemaz neatskārzdami, kas sagaida viņus pašus. Taču drīz vien viņi uz savas ādas izjuta faraona tuvumu. Aurodami viņu sētās ielauzās kareivji un nodevu piedzinēji, atņēma viņiem labību un lopus, bet ikvienu, kurš cēla iebildumus vai pretojās, brutāli piekāva ar nūjām. Izraēliešu mājās un teltīs atskanēja raudas, žēlabas un vaimanas.
Taču tas bija tikai sākums. Ramzesam bija vajadzīgi strādnieki, lai paveiktu plašā vērienā ieplānotos būvdarbus. Tāpēc viņš izraēliešus piespieda pildīt darba klaušas. Ramzesa izpratnē izraēlieši ar savām bārdām un platajiem apmetņiem bija austrumnieki, kuri pārāk strauji vairojās un kara gadījumā ar Āziju varēja kļūt bīstami. Bez tam ēģiptieši ar nicinājumu izturējās pret visām primitīvajām ganu tautām. Radīšanas grāmatas 46. nodaļas 34. pantā mēs lasām, ka «… ēģiptiešiem lopu gani ir nicināmi». Nav arī izslēgts, ka ēģiptieši atcerējās grūtos hiksosu valdīšanas laikus, kad izraēlieši bija iebrucēju mīluļi un uzticami pavalstnieki.
Ramzess II ātri vien pakļāva Palestīnu un Sīriju, taču Āzijā viņš sadūrās ar daudz spēcīgāku pretinieku. Tie bija heti, kas Mazāzijā bija nodibinājuši lielu militarizētu valsti. Vēl nesen mums maz kas bija par viņiem zināms. Tikai mūsu gadsimta sākumā vācu arheologi Vinklers un Puhšteins atklāja hetu valsts galvaspilsētas drupas Turcijā pie Halisas upes, tajā vietā, kur tā apmet lielu loku un ietek Melnajā jūrā. Hetu galvaspilsēta Hatušaša aizjīēma 170 hektāru lielu platību. No smiltīm tika izrakta milzīgi liela ķēniņa pils, svētnīca, nocietinājumu mūri, kā arī melnā bazaltā izkaltas statujas. Tās attēlo vīriešus ar gariem, uz muguras krītošiem ma- iiem, ar augstām cepurēm galvā, platām jostām ap vidukli, ģērbušos īsos bruncīšos, ar smailām kurpēm kājās.