Tāpat tika atrasts arhīvs ar daudzām ķīļraksta plāksnītēm, kuru uzrakstu valoda agrāk nebija pazīstama. Lieli nopelni to atšifrēšanā ir čehu zinātniekam Bedržiham Hroznijam, Viņš pierādīja, ka hetu valoda ir tuvu rada hindu, grieķu un latīņu valodām, kas pierāda, ka heti vai vismaz to valdošais virsslānis bijuši indoeiropiešu cilmes. Pateicoties Hroznija un angļu arheologa Vūlija pūlēm, izdevās gūt diezgan skaidru priekšstatu par hetu tautas vēsturi, kultūru, reliģiju un ierašām.
Ramzesa II karš ar hetiem ilga ar pārtraukumiem piecpadsmit gadu, līdz 1286. gadā pirms m. ē. beidzās ar lielu kauju Orontas upes ielejā Kadešas pilsētas tuvumā. Tā bija neparasti asiņaina, taču nedeva izšķīrēju iznākumu, lai gan Ramzess daudzos ierakstos iztēloja sevi par uzvarētāju. Ilgstošā bruņotā cīņa novājināja abus pretiniekus, turklāt Mezopotāmijā hetus apdraudēja asīriešu valsts augošā varenība. Šo iemeslu pēc 1278. gadā pirms m. ē. tika noslēgts «mūžīgs miers», ko vēl apstiprināja hetu ķēniņa Hatusila meitas laulība ar Ramzesu II.
Taču noslēgtais miers izraēliešu stāvokli neatviegloja. Spaidi un klaušu darbi turpinājās, jo Ramzess bija kā apmāts uz celtniecības darbiem un viņam vajadzēja arvien vairāk darbaspēka. Viņš ne tikai cēla jaunus namus, pilis un tempļus, bet lika pat no vecajām celtnēm izkasīt patieso cēlāju faraonu vārdus un to vietā likt savējo.
Pavēle par izraēliešu jaundzimušo nogalināšanu liecina, ka vajāšanas ar laiku kļuvušas aizvien asiņainākas un briesmīgākas. Šķiet, ka šeit ir pretruna, jo, no vienas puses, faraonam vajadzēja arvien vairāk strādnieku, bet, no otras, viņš ar savu drakonisko pavēli to skaitu samazināja. Domājams, ka šīs pavēles iemesls bija izraēliešu ātrā vairošanās un deltas pārapdzīvotība pēc tam, kad tur tika izvietota centrālā administrācija ar neskaitāmu skaitu ierēdņu, galminieku un karavīru. No Bībeles secināms arī, ka daudzi izraēlieši šajā laikā vairs nevarēja atrast iztiku lopkopībā un tāpēc pārcēlās uz pilsētām un miestiem, kur nodarbojās ar sīktirdzniecību un amatniecību. Tas neapšaubāmi izraisīja ēģiptiešu ienaidu, kuri izjuta izmanīgo izraēliešu konkurenci.
Spaidi un vajāšanas, kā tas parasti mēdz būt, panāca pre
tējo. Apspiestajos tie izraisīja rases kopības apziņu, pasīvu un beidzot arī aktīvu pretestību. Šis process labi vērojams Mozus liktenī. Viņam bija tipisks ēģiptiešu vārds, izglītību viņš bija baudījis faraona galmā, kur dzīvoja kā liels augstmanis, taču, redzēdams pret saviem ciltsbrāļiem vērstās vajāšanas, nometa svešo masku un atkal sajuta sevi par izraēlieti. Ēģiptieša nogalināšana un bēgšana uz austrumiem — tā ir ne tikai viņa personīgā dumpja izpausme, bet reizē arī signāls visas izraēliešu tautas dumpim.
Bībelē atrodami divi mīklaini panti, kuri liek par daudz ko padomāt. 2. Mozus grāmatas 3. nodaļas 21. pantā Jahve saka: «Es arī parādīšu žēlastību tautai šo ēģiptiešu priekšā, un notiks jums izejot, ka jūs neiziesiet tukši. Ikvienai sievietei no savas kaimiņienes un līdziedzīvotājas jāprasa sudraba rotas, zelta rotas un drēbes. Ar tām jums jārotā savi dēli un savas meitas; tā tās tiks atņemtas ēģiptiešiem.» Bet šās pašas grāmatas 12. nodaļā (36. pantā) lasāms: «Tas kungs noskaņoja ēģiptiešus labvēlīgi, ka tie uzklausīja viņu lūgsnu. Tā viņi aplaupīja ēģiptiešus.»
Abos šajos tekstos pārsteidz konsekvences trūkums, jo vienā elpas vilcienā šeit runā gan par mantu aizņemšanos no ēģiptiešiem, gan par to aplaupīšanu. Kas īsti aiz visa tā slēpjas? Pieņemsim, ka izraēlieši viltīgi aizņēmās zelta un sudraba priekšmetus ar ieganstu, ka viņi tuksnesī uzkavēsies tikai trīs dienas — kā tas tika apgalvots faraonam — un pēc atgriešanās tos atdos. Taču grūti ticēt, ka ēģiptieši būtu tik lētticīgi un aizdotu dārgas mantas naidīgajiem un nicinātajiem ebrejiem.
Daži zinātnieki no tā secina, ka izraēlieši sacēlušies, izlaupījuši ēģiptiešu namus un aizbēguši pāri robežai. Šai tēzei par labu runā fakts, ka sava klejojuma laikā tuksnesī izraēlieši uzvarējuši vairākās kaujās. Tātad no Ēģiptes viņiem vajadzēja iziet līdz zobiem apbruņotiem. Bet kur gan viņi varēja dabūt ieročus? Vienā dienā tie nebija iegūstami, .tātad viņi droši vien krājuši tos slepus savas nebrīves pēdējos gados. Tāpēc nav izslēgts, ka izraēlieši izcīnīja sev brīvību ar ieročiem rokās. Šādā gadījumā kļūtu arī saprotamāks tas, kāpēc faraons viņus tik neatlaidīgi vajāja līdz pat Sarkanajai jūrai. Šīs hipotēzes gaismā Mozus, vismaz savas darbības pirmajā posmā, ir bijis galvenokārt izraēliešu sacelšanās vadītājs.
Zinātniekiem līdz šim laikam visai grūti nosacīt laiku, kad izraēlieši aizgāja no Ēģiptes. Nav nepieciešams tuvāk izkiāstīt, kādas uzskatu atšķirības šinī jautājumā valda zinātnieku aprindās. Mūsu dienās ievērojams pētnieku vairums sliecas domāt, ka iziešana no Ēģiptes notikusi 13. gadsimta otrajā pusē pirms m. ē.
Atcerēsimies, ka Ramzess II valdīja laika posmā no 1292. līdz 1234. gadam pirms m. ē. Nav nekādu šaubu, ka viņš uzcēlis Ramzesas un Pitomas pilsētas un tāpat arī piespiedis izraēliešu,s strādāt klaušu darbus. To visā pilnībā apstiprina arheoloģiski atradumi. Ir noskaidrots, ka abu minēto pilsētu drupas attiecināmas uz 13. gadsimtu.
Ramzess bija izcils faraons, un viņa valdīšanas laikā Ēģipte sasniedza savas varenības augstāko pakāpi. Tāpēc jāšaubās, vai izraēlieši būtu spējuši atbrīvoties šā faraona valdīšanas laikā. Bībeles vārdos: «Pēc ilgāka laika nomira Ēģiptes ķēniņš» (2. Mozus grāmata, 2. nodaļa, 23. pants) ieslēpta norāde, ka Mozus no trimdas atgriezies Ēģiptē pēc tam, kad tronī nāca Ramzesa II pēctecis Merneptahs. Viņa valdīšanas laikā ēģiptiešiem vajadzēja sargāt rietumu robežas no draudīgajiem lībiešu iebrukumiem, bet no austrumiem Ēģiptei uzmācās indoeiropiešu tautas, kuras bija pametušas savas līdzšinējās dzīves vietas Balkānos, ielauzušās Mazāzijā, satrieku- šas hetu valsti un ieņēmušas Vidusjūras piekrasti. Merneptahs šajās cīņās ar iebrucējiem gan uzvarēja, bet Ēģipte bija tik nogurdināta, ka ilgu laiku nespēja atjaunot savu varenību. Liekas, izraēlieši būs izmantojuši šo Ēģiptes pārejošo vājuma brīdi, kad valstī iestājušās jukas, lai atbrīvotos no verdzības jūga.