Ir vēl citi apsvērumi, kas paskubina iziešanu no Ēģiptes attiecināt uz 13. gadsimta otro pusi pirms m. ē. Arheologiem izdevies atrakt Kānaānas pilsētu drupas, kuras, pēc Bībeles nostāstiem, Jozuas vadībā ieņēmuši izraēlieši. Slāņos, kuri neapšaubāmi pieder 13. gadsimta otrajai pusei, atrastas galvenokārt ugunsgrēku un tīšu postījumu pēdas, kas liecina par strauju uzbrukumu šīm pilsētām.
Kā mums zināms no Bībeles, Mozus lūdzis Ēdomas ķēniņu atļaut iziet caur viņa valsts teritoriju, bet šis lūgums tika noraidīts. Varu lietot Mozus neuzdrošinājās, jo Ēdoma bija spēcīga militāra valsts, tāpēc viņš nolēma apiet tai apkārt. Pateicoties arheoloģijas atklājumiem, mēs zinām, ka Ēdoma 14. gadsimtā vēl nepastāvēja un vēstures arēnā kā labi organizēta un spēcīga valsts izveidojās tikai 13. gadsimtā pirms m. ē. Tātad arī izraēlieši pie tās robežām varēja parādīties ne agrāk kā tieši šajā gadsimtā.
Šajās aplēsēs tomēr ir viens vājš punkts. Šaubas sākās, kad tika atrasta Jērika, cietokšņa pilsēta, ko it kā esot ieņēmis Jozua. Visjaunākie izrakumu darbi, kas notika angļu arheo- loģes doktores Ketrinas Kenjonas vadībā, metuši spožu gaismu uz šās senās pilsētas vēsturi. Kopš 1952. gada britu ekspedīcija tur nepārtraukti izdara izrakumus. Pilsētas drupas veido milzīgu nokalni, kas paceļas Jordānas rietumu krastā. Līdzšinējo izrakumu rezultāti ir gluži sensacionāli. Atrakti biezi nocietinājumu mūri, nami, akas un kapenes, kas vairākās kārtās nogulsnējušies cits virs cita. Vēl nav izdevies atsegt noslāņojumus visā to dziļumā, kur atradusies hronoloģiski vissenākā apmetne, taču jau tagad neapgāžāmi noskaidrots, ka Jērika pastāvējusi jau septītajā gadu tūkstotī pirms m. ē. Tādējādi tā jāatzīst varbūt par visvecāko pilsētu cilvēces vēsturē. Šis fakts izraisījis apvērsumu uzskatos par materiālās kultūras attīstību. Agrāk taču vaidīja atziņa, ka neolīta laikmeta cilvēki nav cēluši pilsētas, bet dzīvojuši mazās, izkliedētās lauku apmetnēs. Tāpat domāja, ka vissenākās pilsētas radušās Ēģiptē un Mezopotāmijā, taču atklājumi Jērikā pierādīja, ka pirmā vieta šajā ziņā pieder Pales- fīnai.
Tomēr mums tas nav vissvarīgākais. Britu ekspedīcija konstatējusi, ka Jēriku patiešām nopostījuši iebrucēji, taču krāsmatas un sagrauto celtņu paliekas atrodas slānī, kurš pieder nevis 13., bet gan 14. gadsimtam pirms m. ē. Tas noskaidrots, dibinoties uz atrasto skarabeju īpatnībām, kā arī keramikas lausku raksturīgo ornamentāciju.
Zinātnieku vidū tas viss izraisīja apmulsumu: no vienas puses, izrakumi senajā Ēdomas valstī, kā arī Ēģiptes vēstures dati liecina, ka izraēliešu iziešana no tās notikusi 13. gadsimtā pirms m. ē., bet, no otras puses, izrādās, ka Jērika kritusi veselu gadsimtu agrāk. Varbūt šī spēcīgā cietokšņa iekarotāji nemaz nebija izraēlieši? Varbūt attiecīgais Bībeles stāstu fragments ir tikai teiksma, Bībeles sastādītāju izdoma nolūkā sacildināt Jozuas karavadoņa slavu?
Neatlaidīgi tika meklēta izeja no šās apgrūtinošās situācijas. Daži pētnieki apgalvo, ka saskaņā ar vairākiem datiem izraēlieši izgājuši no Ēģiptes 14. gadsimtā pirms m. ē., taču šai hipotēzei ir tik daudz vāju vietu, ka lielākā daļa zinātnieku to noraidīja.
Tāpēc svarīgāka nozīme ir izcilā franču orientālista Pjera Montē izvirzītajiem iebildumiem. Viņš šaubās, vai arheologu uzrādītais laika posms ir precīzs. Tas nosacīts, dibinoties galvenokārt uz krāsmatās atrastajiem skarabejiem, bet, pēc zinātnieka domām, uz tiem nevar paļauties. Skarabeji bijuši vērtīgas ģimenei piederošas dārglietas, kas mantojumā pārgājušas no tēva uz dēlu un kopā ar tiem pārceļojušas no vienas vietas uz citu. Turklāt zināms, ka tajos iegravētie valdnieku vārdi nemaz nepierāda, ka rotaslietas darinātas tieši viņu dzīves laikā. Ēģiptiešu meistari, piemēram, skarabejos iegrebuši Tutmosa III vārdu arī vēl Ptolomaju laikmetā. Cik viegli gan kļūdīties, nosakot kultūras slāņu hronoloģiju, dibinoties uz tik nedrošām liecībām! Tādā pašā mērā tas attiecināms arī uz keramikas lauskām, kuru Jērikā gan atrasts visumā pamaz. Ar vārdu sakot, Pjers Montē domā, ka Jēri- kas kultūras slānis, kurā atrastas ugunsgrēku un varmācīgu postījumu pēdas, tikpat labi varētu būt attiecināms uz 13. gadsimtu pirms m. ē., bet no tā izriet, ka Bībeles nostāsts par Jērikas izpostīšanu netiek pilnīgi apgāzts.
Taču Jērikas atklājēji noraida Montē tēzi. Viņi apgalvo, ka franču zinātnieka argumenti, kuri daudzos gadījumos varētu būt pamatoti, nav piemērojami šoreiz, jo atradumi Jērikā, uz kuriem viņi balsta savu spriedumu, tikuši pakļauti ļoti precīzam kritiskam vērtējumam.
Gala iznākumā pašreiz zinātniskās aprindās pārsvaru gūst uzskats, ka Jērika tikusi nopostīta 14. gadsimtā pirms m. ē.
Tādā kārtā Bībeles pētnieki nostādīti dilemmas priekšā: vai nu izraēlieši aizgājuši no Ēģiptes 14. gadsimtā pirms m. ē. un patiešām iekarojuši Jēriku, vai arī viņi izceļojuši tikai 13. gadsimtā, bet tādā gadījumā Jozua nekādi nevarēja būt Jērikas iekarotājs. Vēlāk mēs redzēsim, kā zinātne nopūlas atraisīt šo Gordija mezglu.