Tad Jahve nožēloja, ka bija radījis cilvēku, un savā sirdī gauži skuma par cilvēku cilts negantību, līdz nolēma izdeldēt visu, kas dzīvoja zemes virsū, — kā cilvēkus, tā dzīvniekus, lai tādā kārtā darītu galu ļaunumām.
Taču viņš negribēja, lai galīgi pazustu viss, kas bija licis radīts, jo cerēja, ka jauna cilvēku un dzīvnieku paaudze būs paklausīgāka un iekārtos labāku un laimīgāku pasauli. No visiem grēciniekiem vienīgi Noa bija atradis /elastību tā kunga acīs. No taisnības ceļa nebija nogājuši arī Noas trīs dēli Sems, Hams un Jafets.
Pēc dieva padoma Noa uzbūvēja šķirstu no sveķainiem kokiem, spraugas aiztepdams ar darvu. Tas bija trīs simti olekšu garš, piecdesmit plats un trīsdesmit augsts, ar trim klājiem, bet tikai vienu logu un vienējām durvīm.
Ar savu dēlu palīdzību Noa šķirstu pabeidza, lai gan viņam tolaik bija jau seši simti gadu. Kad dievs redzēja, ka šķirsts ir gatavs, viņš lika nākt pāri zemei grēku plūdiem. Saudzēt Jahve bija nolēmis tikai Nou, viņa trīs dēlus ar sievām un pa vienam pārim no visiem četrkājainiem kustoņiem, kā arī rāpuļiem un putniem, lai tie atkal no jauna savairotos.
Noa sadzina šķirstā dzīvniekus, savāca tur pārtiku un ieslēdzās tajā ar savu ģimeni. Septītajā dienā sāka gāzt lļetavas, kas ilga četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. Ūdeņi augtin auga stiprumā un daudzumā, līdz beidzot pārplūdināja visu zemi un apsedza pat visaugstākos kalnus zemes virsū. Visa dzīvība uz zemes, ļaudis, zvēri un putni tika iznīcināti. Tikai Noas šķirsts ar viņa ģimeni un dzīvniekiem tajā peldēja pa nepārskatāmo ūdens izplatījumu.
Beidzot lietus mitējās līt no debesīm, taču ūdeņi kritās ļoti lēnām, un vēl pēc simts piecdesmit dienām nebija redzama neviena kripatiņa sauszemes. Tikai septītajā mēnesī šķirsts nosēdās uz Ararata kalna virsotnes Armēnijā, bet desmitajā mēnesī nāca redzamas kalnu grēdas. Noa nogaidīja vēl četrpadsmit dienas un tad izlaida kraukli, lai pārbaudītu, vai tas" atradīs sauszemi. Taču putns drīz vien atgriezās šķirstā. Beidzot Noa izlaida dūju, bet arī tā neatrada vietu, kur būtu varējusi atpūsties, un atgriezās atpakaļ. Noa nogaidīja vēl septiņas dienas, tad atkal izlaida putnu, un pievakarē tas atgriezās ar olīvas zariņu knābī, no kā bija redzams, ka ūdeņi vietumis jau ir noskrējuši. Noa pagaidīja vēl septiņas dienas un trešo reizi palaida balodi, bet tas vairs neatgriezās pie viņa, jo zeme bija jau pavisam nožuvusi.
Tad Noa izgāja no šķirsta un uzcēla altāri, lai pateicībā par glābiņu upurētu tam kungam. Jahve nolēma nekad vairs nesodīt cilvēci ar grēku plūdiem un par zīmi mūžīgai derībai ar visu dzīvo dvašu zemes virsū padebešos pacēla mirdzošu septiņkrāsainu varavīksnes loku.
Noa atkal sāka apstrādāt zemi un kopt lopus. Viņš iedēstīja vīna dārzu un pat iemācījās izgatavot vīnu. Kādreiz pamatīgā skurbulī viņš norāva sev drēbes un pliks aizmiga teltī. Tādā stāvoklī viņu atrada Hams, Kānaāna tēvs, un, smieklos locīdamies, pastāstīja saviem brāļiem, ko bija redzējis. Taču Sems uņ Jafets izrādīja tēvam lielāku cieņu: novērsdami acis, lai neredzētu viņa kailumu, tie apsedza tēvu. Kad Noa pamodās un uzzināja, kā izturējies Hams, viņš tā pārskaitās, ka nolādēja savu jaunāko dēlu un pareģoja, ka tā pēcnācēji kļūs par Šema un Jafeta nākamo paaudžu vergiem.
Pēc grēku plūdiem Noa nodzīvoja vēl trīs simti piecdesmit gadu un tātad savā nāves brīdī bija deviņi simti piecdesmit gadu vecs. No viņa dēliem radās trīs lieli zemes virsū dzīvojošas cilvēces nozarojumi. Jafets tapa par ziemeļu tautu pirmtēvu, no Sema radās semīti, bet Hams kļuva par afrikāņu tautu hamītu aizsācēju*. Viens no Hama pēcnācējiem bija Nimrods, kurš kļuva par slavenu mednieku tā kunga priekšā.
BĀBELES TORNIS.
Sākotnēji visi cilvēki runāja vienā valodā. Viņi dzīvoja Sineāras līdzenumā, Tigras un Eifratas upju baseinā. Zeme tur bija ne
izsakāmi auglīga, un viņiem klājās aizvien labāk. Tas radīja cilvēkos iedomību, un viņi nosprieda uzbūvēt torni, kas sniegtos līdz pat debesīm. Kā būvmateriālu viņi nelietoja vis akmeņus, bet ugunī apdedzinātus ķieģeļus, kurus sasaistīja ar māliem.
Tornis augtin auga augstumā, līdz Jahve sāka raizēties un nosprieda to apskatīt. Cilvēku iedomība Jahvi sadusmoja, un viņš sajauca tiem valodu, lai cilvēki vairs nevarētu saprast cits "citu. Tas radīja tādu jucekli, ka torņa celšanu vajadzēja pārtraukt, un cilvēki izklīda pa visu zemes virsu, pamezdami uzkrātos celtniecības materiālus, kā arī darbarīkus. Bet vietu, kur bija pacēlies tornis un cilvēkiem sajukušas valodas, nosauca par Bābeli.
BRĪNUMAINI ATKLĀJUMI PAR PASAULES RADĪŠANU, PARADĪZI, GRĒKU PLŪDIEM UN BĀBELES TORNI
No Bībeles mēs uzzinām, ka ebreju sākotnējā dzimtene bijusi Mezopotāmija. Ābrahāma ģimene dzīvoja Ūrā, senajā šumeru galvaspilsētā, un tikai pēc tam izceļoja uz Kānaānu jeb tagadējo Palestīnu. Ebreji tādējādi piederēja pie lielas tautu grupas, kura Eifratas un Tigras baseinā radīja vienu no bagātākajām kultūrām cilvēces vēsturē. Tiešie šīs lielās kultūras izveidotāji bija šumeri. Jau trešajā gadu tūkstotī pirms m. ē. viņi cēla skaistas pilsētas, ar plaša apūdeņošanas kanālu tīkla palīdzību apūdeņoja tīrumus, attīstīja amatu prasmi un radīja lieliskus mākslas un literatūras pieminekļus. Akadieši, asīrieši, babilonieši, heti un aramieši, kuri vēlāk secīgi Mezopotāmija un Sīrijā izveidoja savas valstis, bija šumeru mācekļi, kas mantoja viņu lielās kultūras bagātības.