Kopā ar vēsturniekiem mēs tātad esam nākuši pie atziņas, ka izraēliešu iziešana no Ēģiptes katrā ziņā notikusi tajā laikā, kad tur valdījis faraons Merneptahs, kurš it kā esot noslīcis Sarkanajā jūrā. Desmitiem paaudžu dziļi ticēja, ka tieši tāds ir bijis šā valdnieka liktenis un dievs viņu šādā veidā sodījis par izraēliešu apspiešanu un vajāšanu.
Sis dramatiskais nostāsts ir labs piemērs tam, kā Bībelē sajaukušies vēsturiski fakti ar teiksmām. Pagājušā gadsimta beigās divi arābi atklāja klintīs izkaltas pazemes katakom- bas, kurās ēģiptiešu priesteri koka zārkos bija guldījuši trīsdesmit septiņas faraonu mūmijas, lai pasargātu tās no kapeņu izlaupītajiem.[10] tur atdusējās Seti I, Ramzess II, kā arī daudz citu faraonu kopā ar sievām un meitām, bet trūka vienīgi Merneptaha, un šim faktam it kā vajadzēja apstiprināt Bībeles teiksmu.
Tomēr 1898. gadā, t. i., trīspadsmit gadus vēlāk, radās jauns pamats apšaubīt Bībeles nostāsta ticamību. Ķēniņu ielejā tika atrastas vēl vienas kopējas kapenes ar četrpadsmit citu faraonu mūmijām, un to vidū — ak tavu brīnumu! — bija arī Merneptahs. Tādā kārtā noskaidrojās, ka viņš nav vis noslīcis jūrā, bet miris dabiskā nāvē pats savā pilī. Vēl gan varēja domāt, ka viņa līķi jūra varbūt izskalojusi krastā un vēlāk tas iebalzamēts atbilstoši apbedīšanas rituālam. Taču medicīniska izmeklēšana, ko ļoti rūpīgi izdarīja speciālisti, neatklāja ne mazākās jūras ūdens iedarbes pēdas uz faraona ķermeni. Zinātnes nepielūdzamajā gaismā Bībeles nostāsts neizturēja pārbaudi.[11]
Ja nostāstam par faraona noslīkšanu patiesībā nav būtiskas nozīmes, tad to nepavisam nevaram sacīt par kādu citu, gala secinājumos daudz svarīgāk^ leģendu. Ortodoksālā reliģiskā tradīcija apgalvo, ka Vecās Derības pirmo piecu grāmatu jeb tā saucamā Pentateiha autors ir Mozus, un, kad filozofs Benedikts Spinoza (1632.—1677.), sekodams tādiem domātājiem kā Filons, Jozefs Flāvijs, Ibn-Ezra un Uriels da Kosta, iedrošinājās apšaubīt šo apgalvojumu, Amsterdamas sinagoga par ķecerības sludināšanu viņu izslēdza no reliģiskās kopienas.
Bet patiesībā pat paviršs Pentateiha pārlasījums skaidri parāda, ka ortodoksālajam apgalvojumam nav nekāda pamata, un liek pabrīnīties, ka tik ilgu laiku pret šo apgalvojumu varēja izturēties nopietni. Kā gan Mozus būtu varējis aprakstīt pats savu nāvi un kādā brīnumainā kārtā viņš varēja uzzināt, ka viņa kaps pazudīs un nekad netiks atrasts. Piektajā Mozus grāmatā 34. nodaļas 10. pantā, starp citu, lasām: «Bet Izraēlā necēlās neviens cits tāds pravietis kā Mozus, ko tas kungs būtu atzinis vaigu vaigā.»
šodien mums zināms, ka vārds «pravietis» ebreju valodā ieviesies daudz vēlākā laika posmā. Minēsim vēl vienu Pen- tateihā sastopamu nepārprotamu anahronisma paraugu: «Un šie ir tie ķēniņi, kas valdīja Ēdomas zemē, iekams izraēliešiem bija kāds ķēniņš» (1. Mozus grāmata, 36. nodaļas 31. pants). Kā gan AAozus varēja zināt, ka izraēliešiem būs pašiem savi ķēniņi? Pirmais ebreju ķēniņš bija Sauls, kurš valdīja 11. gadsimta pirms m. ē. pēdējā ceturksnī, tātad ilgi pēc Mozus nāves.
Pentateihā uzzinām arī, ka Ābrahāms vajājis ienaidnieku līdz pat Danas pilsētai. Bet tagad zināms, ka Ābrahāma laikos šī pilsēta saukusies par Laišu un tikai daudz vēlāk pār- dēvēta par Danu. Līdzīgus anahronismus varētu uzskaitīt bez sava gala, bet jau ar tiem, kurus esam minējuši, pietiek, lai pierādītu, ka Pentateiha galvenās pamatdaļas nevarēja rasties agrāk kā 11. gadsimtā pirms m. ē.
Pentateihs kopumā veido vienu veselu un noslēgtu stāstījumu. Tajā ietverti vissenākie izraēliešu ticējumi, kas saistīti ar ebreju senču dzīvi, bēgšanu no Ēģiptes gūsta, klaiņo- jumiem pa tuksnesi, kā arī likumu un liturģisko priekšrakstu kopojumi.
Bībeles tekstu kritiska analīze pierādīja, ka Pentateihs ir salipināts no visdažādākiem tekstiem, kuri radušies laika , posmā no 9. līdz 4. gadsimtam pirms m. ē. Mēs tīšām lietojam vārdu «salipināts», jo kompilācija šeit sadiegta tik rupjiem pavedieniem, ka atsevišķo daļu šuves saredzamas pirmajā acu uzmetienā.
Vecās Derības teksti čum un mudž no pretrunām un nekonsekvencēm. Ja mēs tās visas gribētu uzrādīt, tas aizņemtu pārāk daudz vietas. Tāpēc aprobežosimies ar dažiem sevišķi spilgtiem piemēriem.
Uzmanīgi pārlasot Radīšanas grāmatas pirmo un otro nodaļu, tūlīt pamanāms, ka otrās nodaļas trešajā pantā beidzas viens nostāsts par cilvēka radīšanu un par šo pašu tēmu sākas pavisam cits nostāsts, kurš būtiski atšķiras no pirmā. Pirmajā no tiem dievs sestajā dienā vienlaicīgi radīja vīrieti un sievieti. Otrajā nostāstā dievs no zemes pīšļiem izveido vīrieti, ievada to Ēdenes dārzā, dod viņam biedros daždažādus dzīvniekus un tikai pašās beigās no viņa ribas izveido sievieti. Ir skaidri redzams, ka mums šeit darīšana ar diviem, savstarpēji pilnīgi neatkarīgiem pirmavotiem, kuri mehāniski salikti kopā, nemaz nemēģinot saskaņot to fabulu.
Kritiskas analīzes ceļā noskaidrots, ka visā Pentateibā izdalāmi četri atsevišķi pirmavoti, kas radušies dažādos laikmetos. Tāpēc piedēvēt tam par autoru vienu cilvēku, t. i., Mozu, nav nekāda pamata.
Tāpat zinātnieki vērīgi pārlūkojuši Mozus šķietamos brīnumdarbus un neapgāžami pierādījuši, ka daudzos gadījumos tās bija pilnīgi dabiskas parādības. Tad kāpēc šādā gadījumā tās paceltas brīnumdarbu rangā? Atbilde ir vienkārša. Mozus Sinajas pussalā savas trimdas laikā bija nodzīvojis četrdesmit gadu un no midiāniešiem iemācījies, kas darāms, lai izdzīvotu bargajos tuksneša, stepju un kalnāju apvidos. Pieredzes ceļā iegūtās zināšanas viņš vēlāk izmantoja, izvedot savus ciltsbrāļus no Ēģiptes. Jau šajā laikā "viņa klaiņojumu biedri, kuri no paaudzes paaudzē bija pieraduši pie Ēģiptes dzīves ērtībām un nepazina Sinajas pussalas apstākļus, vairākas Mozus izdarības nevarēja novērtēt citādi kā vien par brīnumdarbiem. Kur nu vēl izraēlieši, kuri pēc tam gadsimtiem ilgi bija nodzīvojuši Kānaānā un ar Sinajas pussalas dabu vispār nebija saskārušies. Vēlākajās paaudzēs valdīja vispārēja nosliece iztēlot Mozu par tādu cilvēku, kuram jahve piešķīris pārdabisku spēku. Laikā, kad sākās viņa darbības aprakstīšana, šis mitoloģizācijas process jau bija pilnīgi noslēdzies, un, tā kā tas atbilda priesteru un Pentateiha sakopotāju interesēm, Mozus brīnumdarbi kļuva par jahvisma pamatdogmātiem.