Tā, piemēram, Mozus saviem ciltsbrāļiem Ēģiptē stāstīja, ka Jahve ar viņu esot sarunājies no degoša krūma, kurš degdams nav sadedzis. Šodien mums jau zināms, ka šāds krūms nav nekāda izdoma, jo vēl tagad tas sastopams Sinajas pussalā. To dēvē par «diptamu» jeb «Mozus krūmu». Šis savdabīgais augs izdala gaistošus ētera eļļas izgarojumus, kuri saules svelmē viegli aizdegas. Kāds Sinajas pussalas krūma eksemplārs atvests pat uz Poliju un iedēstīts klinfāju un stepes augu rezervātā Skorocicē Busko apriņķī. 1960. gadā laikraksti ziņoja, ka vietējiem iedzīvotājiem par lielu izbrīnu «Mozus krūms» kādā tveicīgā dienā iededzies zilgani sarkanās liesmās.
Visai zīmīgi izrādījās arī tie pētījumi, kuri veltīti izdaudzinātajai Bībeles mannai. 1927. gadā Jeruzalemes Ebreju universitātes zoologs Bodenheimers, apmeklēdams Sinajas pussalu, atrada tur savdabīgu tamariska krūma paveidu, kurš pavasarī, kad to sadzeļ insekti, izdala saldenu krusai līdzīgos baltos graudiņos ātri sarecošu sulu. Vietējiem beduīniem ļoti labi garšo šī delikatese, un pavasarī tie bariem vien dodas tuksnešainajā stepē, lai savāktu baltos lipīgos graudiņus, tāpat kā mēs lasām ogas. Viens cilvēks dienā var savākt pusotra kilograma graudiņu, kāds daudzums ir pietiekams izsalkuma remdināšanai. Un visinteresantākais, ka Bagdādes sīktirgoņi ielās vēl šodien piedāvā tamariska saldo sulu, to dēvēdami par «manu». Šo atklājumu gaismā Bībeles manna mitējas būt brīnums. Mozum no trimdas laikiem bija zināmas tās barojošās īpašības, un tāpēc viņš arī varēja paēdināt izraēliešus.
Līdzīga ir arī epizode ar paipalām. Sinajas pussalas tagadējie iedzīvotāji būtu gauži izbrīnījušies, ja viņiem pastāstītu, ka šo putnu parādīšanās esot brīnums. Pavasaros no Āfrikas vidienes uz Eiropu pārlido milzīgi paipalu bari. Garajā pārlidojumā pagurušie putni parasti nolaižas jūras piekrastē, un tad tie ir tik nokusuši, ka vietējie iedzīvotāji tos tvarsta kailām rokām. Izraēlieši droši vien būs sastapuši šādu paipalu baru un izmantojuši izdevīgo gadījumu, lai samedītu nogurušos putnus.
Bībelē vēl stāstīts, ka Horebas kalna pakājē Mozus ar zizli sitis pret klinti un tūdaļ no tās izšļācies avots. Arī šo paņēmienu droši vien viņš būs mācījies no midiāniešiem. Beduīni to piekopj vēl šobaltdien. Viņiem zināms, ka, neraugoties uz ilgstošu sausumu, kalnu piekājē zem irdena smilšu un kaļķa slāņa parasti sakrājas lietus ūdens. Pietiek sasist šo slāni, lai atrastu ūdeni un remdētu slāpes.
Pēc trīs dienas ilga klaiņojuma pa Šinas tuksnesi izraēlieši nonāca Mārā. Tauta kurnēja, jo atkal bija pietrūcis ūdens. Bet šeit viņus sagaidīja sevišķi rūgta vilšanās, jo izrādījās, ka avota ūdens ir rūgts un dzeršanai nederīgs. Tad Mozus iemeta avotā kāda koka zariņu, un ūdens — ak tavu brīnumu! — kļuva salds. Sakarā ar šo gadījumu tika konstatēts, ka Mārā vēl tagad ir rūgts avots. Angļi izdarīja šī avota ūdens ķīmisku analīzi un noskaidroja, ka tas satur noteiktu procentu sērskābē kalcija. Ja šim ūdenim pievieno skābeņ- skābi, sērskābais kalcijs sedimentējas un ūdens zaudē savu rūgto garšu. Beduīni avota ūdeni saldina, izmantojot elvaha krūma zarus, kuru sula satur ievērojamu daudzumu skābeņ- skābes.
Ceļā no Sinaja kalna uz Kadešu izraēliešiem atkal pietrūka pārtikas. Sakarā ar to atsākās kurnēšana un žēlabas. Tad uz apmetni no jauna atlidoja paipalu bari, un izbadojušies ceļinieki alkatīgi metās tās tvarstīt. Taču šoreiz putnu gaļa izrādījās augstākā mērā kaitīga veselībai, gandrīz visi, kuri bija to ēduši, grūti sasirga, un daudzi par to samaksāja pat ar savu dzīvību. Bībelē šī dramatiskā epizode pasniegta kā pamācošs nostāsts, kam jāparāda, ka dievs nepamet nesodītus tos ticīgos, kuri pretojas viņa gribai.
Viss liecina, ka šis nostāsts jāsaprot tieši šādā nozīmē. Tam piemīt visas iezīmes, kas raksturīgas tautas teiksmām, kuras no mutes mutē atkārtojušas neskaitāmas izraēliešu paaudzes. Tāpēc jo lielāks bija izbrīns, kad izrādījās, ka šis atgadījums nepavisam nav*neapvaldītas iztēles auglis.
Alžīras Pastēra institūta direktors profesors Seržans atklāja, ka Sinajas pussalā patiesi reizēm parādās «indīgas paipalas». Tie ir putni, kuri pirms izlidojuma uz Eiropu uzturējušies Sudānā un tur barojušies ar indīgiem graudiem. Šādu paipalu gaļa cilvēka veselībai ir kaitīga un var apdraudēt pat dzīvību. Izraēliešiem gadījās nelaime nomedīt tieši tādas paipalas, un viņu liksta guva atspoguļojumu Bībelē.
Gluži pie šās pašas kategorijas pieskaitāms nostāsts par indīgajām čūskām, ar kurām izraēlieši sastapušies pusceļā starp Kadešu un Akabas līci. šveiciešu ceļotājs Jakobs Ludvigs Burkharts no 1809. līdz 1816. gadam uzturējies Sinajas pussalā un Bībelē pieminētajā izraēliešu maršruta posmā uzgājis ieleju, kurā mudžēt mudžējuši neskaitāmi rāpuļu bari. Jau kopš senseniem laikiem šī ieleja esot īsts čūsku midzenis, un tāpēc beduīni savos klaiņojumos no tās turoties tālāk. Tātad arī šis nostāsts var tikt atvedināts no patiesiem notikumiem.