Jau sen norādīts, ka tā saucamās Ēģiptes mocības (izņemot desmito) faraonu valstī vispār bijušas samērā parasta parādība. Nīlas palu laikā ūdens bieži pieņēmis brūngansarkanu krāsu, kas radusies no Abesīnijas ezeru nogulsnēm. Bez tam ik pa dažiem gadiem palu laikā vardes, odi un citi insekti savairojušies tādā daudzumā, ka ēģiptiešu zemnieki to sajutuši kā mocību. Kas attiecas uz krusu, tad tā gan Ēģiptē bija visai reta parādība, taču laiku pa laikam uznākusi, un nodarītais posts tad bijis ļoti liels. Toties daudz biežāk Ēģipti piemeklējušas nedienas ar siseņiem. Tumsību varēja radīt brāzmainais tuksneša vējš «siroko». Tas nesa sev līdzi milzīgus smilšu mākoņus, kas nosēdās Ēģiptē, aizsegdami sauli ar tik blīvu aizkaru, ka iestājusies tumsa.
Pēc Bībeles nostāstiem, visas šīs mocības Ēģiptei uzsūtījis Mozus, lai izdarītu spiedienu uz ietiepīgo faraonu. Kā šāda teiksma radusies? Ja minētās likstas piemeklējušas Ēģipti faraona Merneptaha valdīšanas laikā, tātad laikmetā, kad tur darbojies Mozus, atbildi rast būtu viegli. Izraēliešos, kuri bija vienkārši un māņticīgi ļaudis, varēja rasties pārliecība, ka lielais brīnumdaris un Jahves pilnvarotais Mozus šādā veidā sodījis viņu vajātājus. Un pat ēģiptieši varēja tā domāt, ja jau viņi vispār ticēja brīnumdarbiem. Kā mums zināms no vēsturiskiem dokumentiem un Bībeles, dažiem viņu priesteriem piedēvētas gluži tādas pašas pārdabiskas spējas, kādas faraonam demonstrējis Mozus.
Sajā gadījumā mums būtu darīšana ar notikumu parastu secību laikā (post hoc), kurai cilvēki tiecas piedēvēt cēlonisku sakarību (propfer hoc).[12] Pēc izraēliešu domām, Mozus bija varens brīnumdaris, kurš ne reizi vien ar saviem darbiem izraisīja bailes un apbrīnu, un tāpēc viņi ticēja, ka Mozus arī ēģiptiešiem spēja uzsūtīt desmit kārtējās mocības. Interesantu šādu pašu maldu piemēru mēs varam atrast Ros- tana slavenajā lugā «Santeklērs». Tur figurē gailis, kurš ievērojis, ka pēc viņa dziedāšanas aizvien uzlec saule, un tāpēc viņā nostiprinājusies dziļa pārliecība, ka tieši viņš izsauc saules parādīšanos.
Savstarpēji neatkarīgu parādību vai notikumu sasaistīšana cēloņsakarībā ir daudzu reliģisku teiksmu un nostāstu pamatā. Diemžēl mums nav nekādu pierādījumu, ka Bībelē aprakstītās mocības patiešām piemeklējušas Ēģipti faraona Merneptaha valdīšanas laikā. Tās tikpat labi varēja atgadīties vairākus gadus vai pat gadu desmitus pirms Mozus atgriešanās no trimdas Ēģiptes galvaspilsētā Ramzesā.
Bet vai tāpēc mūsu teorija zaudētu pamatojumu? Nekādā ziņā, jo tā balstās vēl uz kādu citu mītu veidošanās īpašību. Un proti, gadiem aizritot, divu notikumu laika atstarpe tautas iztēlē pamazām samazinās, līdz iestājas to pilnīga sinhronizācija. Izraēlieši atcerējās nostāstus par stihiskām nelaimēm, kas lāgiem piemeklējušas Ēģipti, un laika tecējumā, tiecoties izcelt Mozus brīnumdarītāja spēku, izveidojās teiksma, ka viņš uzsūtījis ēģiptiešiem šīs likstas. Tas viņiem deva morālu gandarījumu, jo augstprātīgais faraons šādā kārtā tika pazemots un par savu nežēlību pret izraēliešu tautu saņēma dieva uzlikto sodu.
Bībelē mēs atrodam vēl citus piemērus, no kuriem redzams, cik vieglprātīgi teiksmās traktēts laiks. Tā mums zināms, ka kānaāniešu pilsēta Aja, kuru, pēc Bībeles nostāsta, it kā iekarojis Jozua, pēc dažu arheologu domām, tad jau kādus pieci simtus gadu vairs bija tikai drupu kaudze. Pēc tam kad izraēlieši bija iekarojuši Kānaānu, viņu pēcnācēji, iedomādamies šīs pilsētas drupas, varbūt cits citam ieminējās: «Lūk, pilsēta, ko izpostījis Jozua.» Tādējādi radusies versija pēc tam ieviesusies Bībelē, un to apgāzt spēja tikai mūsdienu arheoloģiskie pētījumi. Līdzīgs gadījums droši vien būs noticis sakarā ar Jērikas pilsētu, kura, kā to pierādījusi angļu arheoloģiskā ekspedīcija, kritusi simt gadu pirms Ēģiptes izraēliešu parādīšanās Kānaānā.
Būs lietderīgi minēt šeit vēl kādu citu ļoti interesantu piemēru. Kā zinām, izlūki, kurus Mozus bija aizsūtījis uz Kānaānu, atgriezās ar vēsti, ka Hebronā dzīvojot Ēnaka dēli no milžu cilts. Atcerēsimies, ka Basanas ķēniņš Ogs arī esot bijis milzis, kurš gulējis desmit olektis garā un četras olektis platā dzelzs gultā. Izrādās, ka šīs teiksmas rašanos ietekmējuši senlaiku megalītu kapi, tā sauktie dolrriēni.* Tie atrasti arī Eiropā un lielo izmēru dēļ nosaukti par «milžu gultām». 1928. gadā vācu arheologs Gustavs Dalmans uzgāja dolme- nus tieši Hebronas apvidū senās Basanas valsts teritorijā. Šīs megalītu kapenes radušās jaunākajā akmens laikmetā un uzceltas no bazalta, kas ir ciets kā dzelzs, un droši vien šā iemesla dēļ Bībelē lietots apzīmējums «dzelzs gulta». Tautas iztēle, neatskārzdama, cik milzīgs laika posms šīs kapenes šķir no Mozus dienām, tās sasaistījusi ar notikumiem, kuri risinājušies, izraēliešiem izejot no Ēģiptes. Un tāpēc mēs Bībelē lasām, ka Hebronā dzīvojusi milžu cilts un ka arī Basanas ķēniņš bijis milzis.
Ar dažiem vārdiem mums jāpakavējas vēl pie Ēģiptes desmitās mocības. Šodien, protams, grūti noticēt Bībeles apgalvojumam, ka nāve izvēlējusies tieši pirmdzimtos bērnus un tāpat arī mājdzīvnieku pirmdzimtos mazuļus. Taču nav noraidāma tāda iespēja, ka šajā nostāstā saglabājušās atmiņas par kādu epidēmiju, kurā apmiruši daudz bērnu Nīlas augšteces apvidos, tomēr līdz Gošenes zemei tā nav nonākusi, un tāpēc izraēliešu bērni palikuši neskarti. Visu pārējo jau piecerēja tautas iztēle. Ebreju ciltis, kā mums tas zināms no nostāsta par Ēzavu un Jēkabu, kā arī citiem Bībeles nostāstiem, lielu lomu piešķīrušas pirmdzimtajiem dēliem. Tie bija galvenie mantinieki un dzimtas turpinātāji. Pirmdzimtā dēla nāve bija daudz lielāka nelaime nekā viņa jaunāko brāļu nomiršana. Tāpēc Jahve izraēliešu teiksmā ļoti bargi sodīja ēģiptiešus par viņu noziedzībām, uzsūtīdams nāvi to pirmdzimtajiem dēliem un mājdzīvnieku pirmdzimtajiem mazuļiem.