Kvēlu polemiku jau kopš ilgāka laika izraisījusi izraēliešu brīnumainā pāriešana pāri Sarkanajai jūrai. Šis jautājums ir jo sarežģītāks tāpēc, ka tas saistīts ar Mozus maršruta topogrāfiju. Dažās populārās monogrāfijās sastopami apgalvojumi, ka iziešanas ceļš jau neapstrīdami nosacīts, dibinoties uz Bībeles tekstiem un arheoloģiskiem izrakumiem. Patiesībā mūsdienu zinātne šajā ziņā nemaz nav tik pašpārliecināta. Šā visai apšaubāma vienkāršojuma mērķis ir pierādīt, ka Mozus pēc pāriešanas pāri Sarkanajai jūrai devies tieši uz Sinaja kalnu, pieņemot, ka tas ir tas pats kalns, kurš atrodas Sinajas pussalas dienvidu smailē.
Vispirms jāatzīmē, ka Bībeles nostāstos šajā ziņā sastopami būtiski robi, noklusējumi un vietumis pat pretrunas, tā ka visa maršruta noskaidrošana nemaz nav tik viegls uzdevums. Arheoloģiskie pētījumi nespēj droši identificēt atklātās drupas ar Bībelē minētajām vietām. Tā, piemēram, svarīgs izraēliešu gājiena posms bija Migdolas pilsēta. Bet šis vārds senebreju un ēģiptiešu valodā nozīmē «nocietināts tornis», un vietas ar šādu nosaukumu atraktas vairākas.
Tāpēc visiem mēģinājumiem rekonstruēt iziešanas maršrutu ir hipotēzes raksturs. Pašlaik tiek minēti trīs iespējamie ceļi: dienvidu, vidējais un ziemeļu ceļš. Būtu pārāk apgrūtinoši izvērtēt to atsevišķus posmus, tāpēc norādīsim tikai iespējamos virzienus.
Šis jautājums — kā jau minējām — cieši saistīts ar pāreju pāri Sarkanajai jūrai. Pirms trim tūkstošiem gadu šīs jūras rietumu atzars, kurš šodien izbeidzas Suecā, sniedzies tālāk uz ziemeļiem un savienojies ar Rūgtajiem ezeriem un varbūt pat ar Timsahas ezeru. Ģeoloģiskos pētījumos tas neapšaubāmi pierādīts. Tagad šajā vietā ir Suecas kanāls, bet Mozus laikā tur pletušās seklas palienes ar dūkstīm un šaurām sērām. Jūru, kurai izraēlieši pārgājuši pāri sausām kājām, senebreju valodā sauc par Jam-Sufu, Precīzā tulkojumā tas nozīmē «Niedolu jūru». Tikai Jaunajā Derībā mēs sastopamies ar apgalvojumu, ka tā bijusi Sarkanā jūra. Bet Sarkanajā jūrā nebija un nav nekādu niedolu, toties purvainajos lagūnu apvidos un palienēs patiešām audzis ļoti daudz niedru.
Tāpēc mums jāsecina, ka Bībeles Jam-Sufa ir tagadējie Rūgtie ezeri. Tādā gadījumā Mozus «brīnumdarbs» rod pavisam vienkāršu izskaidrojumu. Izraēlieši gāja kājām un viegli varēja pārkļūt pāri dūkstīm un palienēm, izmantodami seklos braslus un šaurās sēres. Turpretī ēģiptieši ar saviem smagajiem kaujas ratiem, pārsteidzīgi joņojot purvāju labirintos, viegli varēja apmaldīties un iestigt dumbrājos. Iespējams, ka viņi, saskaņā ar Bībeles apgalvojumu, pat noslīkuši, jo šajos apvidos nereti sacēlušies brāzmaini ziemeļrietumu vēji, kas dzinuši šurp milzīgas ūdens masas, pēkšņi pārvērzdami sēkļus nodevīgās dzelmēs.
Kā redzams, šāda teorija ir visai pārliecinoša. Diemžēl tai ir viena vāja puse. Ēģiptiešiem Rūgto ezeru apvidus ar tā bīstamajām vietām droši vien bija labi pazīstams, un jāšaubās, vai viņi būtu rīkojušies tik vieglprātīgi. Karaspēku taču vadīja pats faraons un viņa pieredzējuši karavadoņi, kuriem diez vai trūka prasmes un piesardzības. Tāpēc Mozus «brīnumdarbam» vajadzēja meklēt citu izskaidrojumu.
Daždažādu hipotēžu vidū vislielāko atzinību guva jau vairākkārt pieminētā franču orientālista Pjera Montē drosmīgā doma. Viņš dibinās uz pieņēmumu, ka izraēlieši pēc aiziešanas no galvaspilsētas Ramzesas devušies tieši uz ziemeļiem, bet pēc tam gar Vidusjūras piekrasti uz Kānaānas robežām. Taču ceļā viņi sastapusi ēģiptiešu nocietinājumus, kā arī piekrastes iedzīvotāja pretestību. Pēdējos Bībele aplam dēvē par filistiešiem, jo tie Palestīnā iebrukuši tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Visi šie šķēršļi paskubināja izraēliešus strauji pagriezties dienvidu virzienā.
Bībelē atrodamas vietas, kuras apstiprina šo maršruta ziemeļu variantu. Tā, piemēram, Migdola tur minēta kā vistālāk uz ziemeļiem izvirzītā Ēģiptes pilsēta. Arheologi atraduši tās drupas Abu-Hasanā. 2. Mozus grāmatas 14. nodaļas 2. pantā lasāms: «Saki izraēliešiem, lai tie apmet līkumu un uzceļ nometni Pihahirotas priekšā, starp Migdolu un jūru, taisni pretī Baāl-Cefonei.» Bet šodien zināms, ka Baāl-Cefone bija svarīgs kānaāniešu dieva kulta centrs, bet paša dieva vārds tulkojumā nozīmē «Ziemeļu kungs». Grieķi to identificējuši ar Zevu Kasiosu. Dievekļa templis pacēlies paugurā ar nosaukumu Mons-Kasiuss, kurš atradies šaurā cietzemes joslā starp Vidusjūru un Sirbonas ezeru, kurš vēlāk dēvēts par Bardavilas ezeru.
Izraēlieši, šķiet, izvēlējušies veco rosīgo tirdzniecības ceļu, kurš stiepās gar Vidusjūras krastu un pa šauro sauszemes joslu starp jūru un Sirbonas ezeru. To nereti izmantojuši arī romieši, un mūsu ēras 68. gadā Tits pa šo ceļu vedis savus leģionus, lai apspiestu Jeruzalemē sadumpojušos ebrejus.