Sirbonas ezers atrodas vairākus metrus zemāk par jūras līmeni un bieži vien tik lielā mērā izžūst, ka iespējams pa tā dibenu pāriet kājām un pat droši pārbraukt ar ratiem. Kad grieķi valdīja Ēģiptē, ezerā gadījušās vairākas katastrofas. Pēkšņas vētras Vidusjūrā pārrāvušas šauro piekrastes joslu un noslīcinājušas ceļiniekus, kuri gājuši pa ezeru dibenu, lai saīsinātu ceļu.
Dibinoties uz šiem faktiem, Pjers Montē rekonstruēja Bībelē aprakstīto notikumu norisi. Izraēlieši paguvuši pāriet pāri šaurajai cietzemes joslai un tuvojušies izžuvušā ezera austrumu krastam, bet ēģiptieši, cenzdamies aplenkt bēgļus un nogriezt tiēm ceļu, auļos joņojuši pa ezera sauso dibenu. Kad viņi atradušies lielās ieplakas pašā vidū, Vidusjūrā pēkšņi sacēlusies vētra. No ziemeļiem traucošās brāzmas dzinušas sev pa priekšu milzīgas bangas, kas pārrāvušas šauro aizsprostu un sabrukušas pāri ēģiptiešiem. Ezers bijis septiņdesmit kilometru garš un divdesmit kilometru plats. Augstais krasts, uz kura varētu patverties, bijis pārāk tālu, un ēģiptieši gājuši bojā virmojošās ūdens vērpetēs.
Izraēlieši paši savām acīm redzējuši vajātāju pēkšņo bojā eju, un nav nekāds brīnums, ka viņi negaidīto izglābšanos piedēvējuši Mozus brīnumdarītāja spēkam. Izraēla sievietes ar pareģi Mirjamu priekšgalā dziedot un dejojot cildināja Jahvi un savu vadoni Mozu, kurš, pēc viņu pārliecības, ar zižļa mājienu spējis pavēlēt jūrai.
Tagad pievērsīsimies kādai citai Pentateiha problēmai. Bībelē sacīts, ka Mozus izvedis no Ēģiptes seši simti tūkstoš vīru, neskaitot sievietes un bērnus, tātad kopskaitā ap divi miljoni cilvēku. Šis skaitlis jau no pirmā acu uzmetiena liekas stipri pārspīlēts. Pieredzējušais tuksneša dzīves pazinējs čehu ceļotājs Aloiss Musils aplēsis, ka no pieci tūkstošiem ģimeņu sastāvoša beduīnu ciits pārgājiena laikā veido kolonnu divdesmit kilometru platumā un trīs kilometrus dziļumā. Jo platāka pārgājiena fronte, jo lielākas iespējas atrast ganības un ūdeni, bet tajā pašā laikā pieaug naidīgo beduīnu uzbrukuma briesmas. Musils atzīst, ka Sinajas pussalas oāzēs nekādā ziņā nav varējuši atrast iztiku divi miljoni izraēliešu. Bet par to, ka viņi visi būtu ietilpuši vienā apmetnē, kā apgalvots Bībelē, nevar būt ne runas.
Tāpat mūsdienu cilvēks, kuram zināms, kādu milzīgu platību aizņem pilsēta ar diviem miljoniem iedzīvotāju, viegli var iztēloties, cik plaša būtu šāda apmetne.
Starp citu, arī pati Bībele vēlākās grāmatās uzrāda krietni mazākus skaitļus. Tā, piemēram, Jēriku ieņēmuši tikai četrdesmit tūkstoši izraēliešu karavīru, lai gan Mozus — kā tas no Bībeles teksta redzams — licis visām ciltīm piedalīties Kānaānas iekarošanā. Soģu valdīšanas laikā vislielākās ciltis devušas tikai četrdesmit tūkstoš apbruņotu vīru, bet vispārējā tautas skaitīšanā ticis noskaidrots, ka izraēliešu tolaik nav bijis vairāk par pusmiljonu.
No kurienes tad radies iepriekš minētais fantastiskais skaitlis? Daži zinātnieki spriež, ka Bībeles tekstu apstrādātāji vienkārši kļūdījušies un patiesībā runa ir par sešiem tūkstošiem bruņotu vīru, kuriem pieskaitot sievietes un bērnus, mēs gala iznākumā iegūtu divdesmit piecus tūkstošus cilvēku. Tāpat vērsta uzmanība uz ebreju lietvārdu «elef», kurš apzīmē ne tikai skaitli «tūkstotis», bet arī «nodaļa, dzimts grupa, cilts». Tāda iztulkojuma rezultātā mēs iegūtu vēl mazāku skaitli, jo tad runa būtu par sešiem simtiem ģimeņu. Un liekas, ka šis pēdējais skaitlis ir vistuvāk patiesībai. To apstiprina arī fakts, ka Ēģiptē divas vecmātes spējušas apkalpot visas izraēliešu dzemdētājas.
Protams, ar tik vājiem spēkiem nebija iespējams iekarot Pārjordānu un Kānaānu. Tāpēc izteikta doma, ka savā četrdesmit gadu ilgajā uzturēšanās laikā tuksnesī izraēlieši apvienojušies ar citām ciltīm.
Jautājumam par Bībelē uzrādīto izraēliešu emigrantu skaitu galu galā nav sevišķas nozīmes. Taču to nevar teikt par Pentateihā atrodamo likumu sakopojumu un cilmi. Līdz 19. gadsimtam vispār pieņemts bija uzskats, ka vissenākā ebreju likumu sakopojuma, tā saucamās Derību grāmatas, autors bijis pats Mozus. Tomēr Bībeles tekstu analīzes jaunākās me- fodes neapgāžami pierādīja, ka šādam uzskatam nav nekāda pamata. Un šodien jau grūti noliegt, ka tiesiskie un reliģiskie priekšraksti, kurJ diezgan juceklīgi sakopoti Pentateihā, cēlušies dažādos laikmetos un uzskatāmi par daudzus gadsimtus ilgas senlaiku tiesiskās domas evolūcijas rezultātu.
Vairāku šo priekšrakstu neparastā bardzība liecina, ka tiem ir ļoti sena cilme. Pie tādiem, starp citu, pieder Bībelē pasludinātais princips: «Aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju» (2. Mozus grāmata, 21. nodaļa, 24. pants). Daudzos gadījumos paredzēts nāves sods, nomētājot ar akmeņiem, un tāpat skaidri saskatāms, ka sieviete tajos laikos bijusi gandrīz vai verdzenes stāvoklī.
Viens no šās barbariskās bardzības piemēriem ir noteikums, ka gadījumā, ja vērsis nogalina cilvēku, bet tā īpašnieks, zinādams, ka viņa dzīvnieks ir bīstams, nav novērsis šo nelaimi, ar akmeņiem nomētājams ne tikai tiešais vaininieks vērsis, bet arī tā saimnieks.
No otras puses, mēs Pentateihā atrodam apbrīnojami humānus likumus. Tie vispirms attiecas uz vergiem un verdzenēm, kuri nekavējoties atgūst brīvību, ja īpašnieks tiem izsitis aci vai zobu. Tāpat likums aizstāvēja atraitnes, bāreņus un nabagus pret pārestībām no bagātnieku un augļotāju puses.
Lai minam dažus piemērus to burtiskā Bībeles skanējumā:
«Tev nebūs atriebties nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu…» (3. Mozus grāmata, 19. nodaļa, 18. pants).