«Nolādēts, kas sagroza svešinieka, bāreņa un atraitnes tiesu» (5. Mozus grāmata, 27. nodaļa, 19. pants).
«Neapspiedi bēdīgu nabaga algādzi, vai nu viņš ir no taviem ciltsbrāļiem, vai no taviem svešiniekiem, kas vien atrodas tavā zemē un tavos vārtos! Vēl tanī pašā dienā dodi viņam viņa algu, iekams saule vēl nav norietējusi, jo viņš ir nabags un viņa dvēsele gaida uz to; lai tad viņš nebrēc uz to kungu par tevi, un tas lai tev nekļūst par grēku» (5. Mozus grāmata, 24. nodaļa, 14. un 15. pants).
«Visai draudzei ir vienāds likums, kā jums pašiem, tā arī svešiniekam, kas piemīt jūsu vidū; tas lai ir mūžīgs nolikums jūsu cilšu asinīm: tādi paši, kādi jūs esat, ir arī svešinieki tā kunga priekšā» (4. Mozus grāmata, 15. nodaļa, 15. pants).
Pentateiha likumi galvenokārt atspoguļo sabiedriskās attieksmes tajā laika posmā, kad izraēlieši jau Kānaānā bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi un nodarbojās ar zemkopību vai amatniecību. Tie nevarēja rasties tuksneša klaiņofāju dzīves laikā, un tāpēc arī Mozus nevarēja būt to autors. Te minēti jau iekopti tīrumi, vīna kalni, augļu dārzi, ciemati, kopienu akas, pilsētu tipa apmetnes. Daudzi noteikumi, kas attiecas uz reliģiskām izdarībām un rituāliem, kā arī pilsoņu pienākumiem pret priesteriem, ir vēl jaunāki, jo tie cieši saistīti ar teokrātisko iekārtu, kura Jeruzalemē nostiprinājās tikai pēc atgriešanās no Bābeles gūsta. Ar vārdu sakot, Derības grāmata mums sniedz izraēliešu likumdošanas attīstības ainu vairāku gadsimtu ilgā laika posmā.
Turklāt pierādīts, ka vissenākais izraēliešu likumu krājums ir aizgūts no citu senatnes tautu likumdošanas. Vācu zinātnieks A. Alts savā darbā «Die Ursprunge des israelitischen Rechts» atklājis to saistību ar Hamurapi kodeksu, kā arī ar hetu, asīriešu, ēģiptiešu un kānaāniešu likumdošanu. Pat desmit baušļu kopojums nav uzskatāms par izraēliešu oriģināl- veidojumu. Itāļu vēsturnieks Džuzepe Ričoti, kurš uzrakstījis «Izraēla vēsturi», visos sīkumos salīdzinājis vairākus senos tekstus un desmit baušļos atklājis pārsteidzošu līdzību ar atsevišķām vietām ēģiptiešu «Mirušo grāmatā», kā arī babiloniešu liturģiskā «Šurpu» tekstā. Kā izriet no šā salīdzinājuma, izraēlieši arī šajā ziņā izmantojuši Mezopotāmijas un Ēģiptes mantojumu.
Pievērsīsimies tagad visinteresantākai mūsu pārspriedumu problēmai, proti, jautājumam — kas bija Mozus kā ebreju reliģijas dibinātājs? Zinātnieki, kuri nodarbojušies ar šīs problēmas izpēti, nonākuši pie visai svarīgiem secinājumiem.
Mēs jau zinām, ka, pēc Bībeles nostāstiem, Mozus četrdesmit gadu pavadījis trimdā midiāniešu vidū. Tā bija ebrejiem tuvu radnieciska cilts, un Bībele par midiāniešu priekštečiem uzskata Midiānu — vienu no Ābrahāma un viņa otrās sievas Ketūras dēliem. Viņi dzīvojuši apvidū uz austrumiem no Akabas līča, mūsdienu Arābijā. Mozus tur juties kā mājās un pat apņēmis par sievu vienu no viņu priestera Jetrus meitām. Midiāniešu zemē, vulkāniskā Horebas kalna pakājē, dievs viņam pirmo reizi parādījies ar Jahves vārdu. 2. Mozus grāmatas 6. nodaļas 2. un 3. pantā tulkojumā no senebreju valodas lasām: «Es esmu dievs tas kungs. Es esmu parādījies kā visaugstākais dievs (El Šadaj) Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam, bet savu īsto vārdu «kungs» (Jahve) es netiku darījis viņiem zināmu.» Tiesa, Pentateihā mēs sastopamies ar Jahves vārdu gan arī iepriekšējās nodaļās, bet tagad mums rināms, ka «svēto rakstu» sakopotāji to tur ieviesuši krietni vēlāk.
Daudzi zinātnieki uzskata, ka Jahve ir bijis midiāniešu kara dievs un Mozus kļuvis par tā piekritēju. Pēc atgriešanās Ēģiptē Mozus nodevās šā dieva kulta izplatīšanai izraēliešu vidū, viskvēlākos un uzticamākos tā piekritējus atrazdams Ievītu ciltī, pie kuras arī pats piederēja. Tā izskaidrojama izcilā loma, kādu viņš tiem ierādīja izraēliešu tautas dzīvē. Sadalot Kānaānu, Mozus Ievītiem gan nepiešķīra zemi, toties viņš tos atbrīvoja no rūpēm par dienišķo iztiku, jo pilnvaroja Ievītus ievākt savam uzturam desmito tiesu. Svētnīcās viņi pildīja priesteru, apsargu, mantziņu, rakstvežu, dziedātāju un priesteru palīgu pienākumus.
Sī augstā, atsevišķām ciltīm pāri stāvošā loma liecina, ka Ievītiem vajadzēja darboties kā jahvisma sludinātājiem tautā, kura viegli nosliecēs uz elkdievību, godinot ēģiptiešu un kānaāniešu dievus, Nesen no midiāniešiem pieņemtais jahvisms izraēliešu dvēselēs vēl nebija laidis dziļas saknes, un tāpēc tie tik viegli atkrita no jaunā dieva, gan vēl klaiņojot tuksnesī, gan arī pēc apmešanās pašā Kānaānā. Pie Sinaja kalna tauta lūdza atdot tai agrākos dievus, un tad Arons iedibināja zelta teļa kultu. Zelta teļš — tas bija nievājošs apzīmējums vērsim Apisam, kuru, pēc Bībeles nostāstiem, izraēlieši agrāk bija pielūguši Ēģiptē. Te varēja izpausties arī kānaāniešu ietekme.
Levītu problēma ir diezgan sarežģīta, un daudz kas tajā neskaidrs. Daži zinātnieki izsaka domas, ka Ievīti nav bijuši atsevišķas cilts locekļi, bet gan Kadešas priesteru kasta. Ierakstos, kas atrasti arābu ciemata El-Olas apkaimē uz austrumiem no seno midiāniešu zemēm, dievekļa Vada priesterienes dēvētas par «lv», bet priesteri — par «Ivt». No šiem vārdiem it kā būtu atvasināts Ievītu nosaukums. Mozus apprecējās ar midiāniešu priestera meitu, pieņēma viņu reliģiju un vēlāk arī pats kļuva par priesteri jeb «Ievītu». Pēc tam viņš priesteru-levītu grupas priekšgalā devās uz Ēģipti, lai arī savus ciltsbrāļus pievērstu jahvismam. Tātad Mozus darbojies kā sava veida misionārs izraēliešu vidū, kuri tolaik atzinuši ēģiptiešu dievus.