Sī hipotēze pati par sevi ir saistoša, taču balstīta uz tik nedrošiem pamatiem, ka bez iebildumiem tā nav pieņemama. Jo vairāk tāpēc, ka šajā jautājumā pastāv arī citādi uzskati. Ir zinātnieki, kuri pievērsuši uzmanību tam, ka vārds «levi» ir tuvu radniecisks senebreju vārdam, kurš apzīmē čūsku (arābu valodā «laha» nozīmē locīties, saritināties). Sakne «levi» saglabājusies, starp citu, mītiskā briesmoņa Leviatāna nosaukumā. Turklāt konstatēts arī tas zīmīgais fakts, ka Ievīti bieži sev izvēlējušies vārdus, kuru saknē atrodams čūskas apzīmējums.
Kas no tā visa secināms? Saskaņā ar šo teoriju Ievīti Ēģiptē bijuši čūskas kulta piekritēji un nelabprāt atsacījušies no saviem ticējumiem. Arheoloģiskie izrakumi pierāda, ka čūskas kults Palestīnā ildzis vēl vairākus gadsimtus un izraēliešu vidū tam bijis daudz piekritēju. Šo atklājumu gaismā kļūst saprotama mīklainā epizode, kad Mozus apmetnē ienes čūskas attēlu, lai izdziedinātu indīgo rāpuļu sadzeltos ļaudis. To droši vien būs pieprasījuši Ievīti, būdami pārliecināti, ka nelaimi uzsūtījis čūskas dievs kā sodu par atsacīšanos no tā. Levītu spiediena rezultātā Mozum nācās ielaisties kompromisā un piekrist tam, ka līdzās Jahves kultam tiktu piekopts arī vecais ēģiptiešu kults. Šādi sinkrētiski kompromisi nebija nekāds retums citās reliģijās, un tāpat tie sastopami arī pie izraēliešišm. Kā piemērs šeit būtu minams Salamans, kurš gan godināja Jahvi, taču tajā pašā laikā Jeruzalemē lika uzstādīt kānaāniešu dievekļus.
Neraugoties uz Mozus lielo morālo autoritāti un svētā oreolu, sarūgtinātie Jahves piekritēji viņam izsacījuši smagus pārmetumus, ka, pieļaudams čūskas kultu, viņš piesārņojis ebreju ticību. Tas skaidri redzams 2. Ķēniņu grāmatas 18. nodaļas 4. pantā. Tajā lasām, ka jūdu ķēniņš Hiskija (721.—693. g. pirms m. ē.) «nocirta elku stabus un sadragāja vara čūsku, kuru Mozus bija darinājis», jo «līdz tam laikam Izraēla bērni bija tai kvēpinājuši», nosaukdami to par Nehuštanu.
No šā Bībeles panta varam izdarīt divus secinājumus: 1) hipotēze, pēc kuras Ievīti bijuši čūskas kulta piekopēji, liekas esam tuvu patiesībai; 2) čūskas kults Kānaānā pastāvējis vairāk nekā pieci simti gadu un dibinājies uz paša Mozus atļauju.
Midiāniešu zemi Mozus uzskatīja par savu otro dzimteni. Viņš taču tur bija pavadījis gandrīz četrdesmit mūža gadus un, apprecot izcila priestera meitu, cieši saistījies ar šo zemi. Tāpēc tā liktos grūti izskaidrojama aplamība, ja viņš savus Ēģiptes ciltsbrāļus tiešā ceļā nebūtu aizvadījis pie pārbaudītiem draugiem un radiniekiem. Tikai šeit un nekur citur viņš varēja cerēt uz laipnu uzņemšanu un palīdzību savu plānu realizēšanā.
Un paliesi — mums ir pierādījumi, ka Mozus devies uz turieni, bet nevis uz Sinajas pussalas smaili un ka derība ar Jahvi noslēgta nevis Sinaja, bet gan Horebas kalnā. Kad trimdas gados Mozus uzturējās pie šā kalna, Jahve viņam teica: «Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposiet dievam pie šī kalna» (2. Mozus grāmata, 3. nodaļa, 12. pants). No šiem neapšaubāmi apokrifiskiem vārdiem skaidri izsecināms, ka līdz pat tam laikam, kad tika sastādīti «svētie raksti», ebreju ticējumos Horebas kalns uzskatīts par to vietu, kur noslēgta derība ar Jahvi. Citādi šā panta jēga nav izskaidrojama. '
Nav iespējams paiet secen vēl vienam argumentam šajā jautājumā. Bībelē mēs burtiski lasām: «Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo tas kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā kādas krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja. Un bazūnes skaņas pieņēmās spēkā, bet Mozus runāja, un dievs tam atbildēja pērkonā» (2. Mozus grāmata, 19. nodaļa, 18. un 19. pants).
Tas nepārprotami ir vulkāniska kalna apraksts ar uguni un izverduma dārdoņu, ko izraēlieši uzskatīja par Jahves pārdabiskas varenības izpausmi. Bet zināms, ka Sinajas pussalā vulkānu nekad nav bijis, toties Akabas līča austrumu krastā, tātad midiāniešu teritorijā, paceļas vulkānisku kalnu grēda, kuri gan jau sen izdzisuši, taču Mozus laikos vēl darbojušies.
Tagad izvirzīsim ļoti intriģējošu jautājumu: vai Mozus uzskatāms par monoteistu šā vārda tiešajā nozīmē? Atbildēt uz to nav viegli. Vispirms jau tāpēc, ka mēs nespējam noskaidrot, cik lielā mērā priesteri, vēlākie Bībeles sastādītāji, tās tekstos izdarījuši grozījumus, lai parādītu Mozu kā monoteistu.
Nav noliedzama iespēja, ka šajā neapšaubāmi dižajā darbiniekā un domātājā radušies monoteistisko ideju iedīgļi. Turklāt šajā ziņā viņš nebija vientuļš.
Amerikāņu orientālists Olbraits uz ķīļraksta dokumentiem pierādījis, ka laika posmā starp 1500. un 1200. gadu pirms m. ē. Rietumāzijas zemēs parādījušās monoteisma tendences. Sī vispārējā intelektuālā atmosfēra varēja skart arī Mozu, jo sevišķi tāpēc, ka viņš bija izglītots cilvēks un droši vien interesējās par visām jaunākajām atziņām reliģiskās un filozofiskās domas jomā.
Taču visvairāk viņu varēja ietekmēt Ēģiptes faraons Ehn- atons, monoteisma priekštecis un jaunas reliģijas nodibinātājs, kurš dievu Atonu godināja kā saules simbolu.1
Mozus «Ēģiptes gudrības» bija mācījies Hēliopolē, tāpēc iespējams, ka viņa reliģiskā doktrīna ir kaut kādā mērā saistīta ar Atona kultu.
Ehnatons valdīja no 1377. līdz 1358. gadam pirms m. ē., tātad aptuveni simt gadu pirms Mozus. Pēc faraona nāves Hēliopoles priesteri nežēlīgi vajāja jaunā kulta piekritējus un izskauda to. Taču šodien, pateicoties izrakumiem, mums zināms, ka slepenas Atona piekritēju sektes pastāvējušas līdz pat 13. gadsimtam pirms m. ē. Pie tām piederēja galvenokārt izglītoti cilvēki, jo tikai tiem tuva bija vienvienīga dieva, pasaules radītāja un cilvēces labestīgā aizgādņa, abstraktā koncepcija, tāpat kā kulta vienkāršība un morāles kodeksa cildenums.