Pilnīgi iespējams, ka Mozus nācis saskarē ar šiem sektantiem un pat piedalījies viņu slepenajās ceremonijās par godu saules dievam Atonam. Taču viņš droši vien arī saprata, ka Ehnatona dieva koncepcija vienkāršajiem ļaudīm bija pārāk grūti izprotama, lai to varētu pieņemt plašas izraēliešu masas. Tāpēc Mozus bija spiests meklēt dažādus kompromisus, lai tikai tiem uzpotētu kaut vai pašus sākotnējos monoteisma principus. Šajā nolūkā viņš nolēma izmantot izraēliešu māņticību, uzstādamies kā brīnumdaris, savās maģiskajās izdarībās izmantodams gan ēģiptiešu tempļos no priesteriem pārņemtās zināšanas, gan pieredzi, ko viņš bija guvis, uzturoties tuksnesī pie midiāniešiem.
Mēs jau zinām, ka Mozus pūlējās samierināt čūskas kultu ar jahvismu. Mozus dievs nav neredzama būtne, bet tam piemīt visi midiāniešu kara dieva atribūti. Šā dieva koncepcija ir tikpat primitīva, cik primitīvs bija izraēliešu saprāts. Pentateiha Jahve stipri atgādina beduīnu cilts virsaiti ar visām tā iezīmēm un trūkumiem. Viņš gāja izraēliešu kolonnas priekšgalā, dzīvoja apmetnes teltī, izkārtoja karavīrus kaujā un dusmās bija tik neapvaldīts, ka varēja nogalināt tūkstošiem cilvēku, ja tie pretojās viņa gribai. Turklāt viņam bija raksturīgi tipiski tuksneša klaiņotāju tikumi. Nesaudzīgi viņš cīnījās pret morālu izlaidību, rūpējās par tīrību apmetnē un izraēliešu tautai pavēlēja izturēties viesmīlīgi pret svešiniekiem, būt žēlsirdīgiem pret nabagiem un laipniem pret karagājienos sagūstītajām sievietēm. Savā aizsardzībā viņš ņēma pat kustoņus, lai tos pasargātu no cietsirdīgiem cilvēkiem.
Teorijai par Ehnatona ietekmi uz Mozus reliģiskajiem uzskatiem ir tikai minējumu raksturs, turpretī citas ēģiptiešu ietekmes ir pierādāmas pavisam neapgāžami. Tā, piemēram, ebreji nepazina atsevišķu priesteru kastu. Klaiņojošo ebreju patriarhālajā iekārtā tai vienkārši nebija vietas, bet Gošenes zemē apmetušies izraēlieši, liekas, godināja ēģiptiešu dievus.
Atsevišķu priesteru kastu ar virspriesteri priekšgalā nodibināja tikai Mozus. Kā faraona meitas audžudēls viņš bija tuvu iepazinis ēģiptiešu priesteru organizāciju un redzējis, cik spēcīgs atbalsts tā ir valdniekam un cik lielā mērā nivelē daždažādās provinciālā partikulārisma izpausmes Nīlas krastos. Šos novērojumus Mozus izmantoja gājienā uz Kānaānu, lai pārvarētu izraēliešos vēl tik dzīvo cilts instinktu un saliedētu viņus vienotā sabiedriskā organizācijā. Par cementējošo materiālu vajadzēja būt īpašai priesteru kastai ar Āronu priekšgalā, kastai, kura tika pacelta pāri katrai atsevišķai ciltij un kurai deva lielu varu, piešķirot tai dažādas privilēģijas un tās autoritāti nopamatojot ar paša Jahves gribu. Kā liecina Koraha dumpis, izraēlieši jauno varu neļāva sev uzspiest bez pretošanās un iebildumiem, jo ar teokrāfiskās iekārtas ieviešanu saasinājās šķiru pretešķības un radās jauni, sevišķi privileģēti sabiedriski slāņi.
Ēģiptiešu ietekme priesteru kastas nodibināšanā skaidri jaušama kaut vai Bībelē aprakstītajos liturģiskajos tērpos, kuri ir gandrīz precīzas Hēliopoles priesteru amattērpu kopijas. Vai vienīgā atšķirība ir tā, ka izraēliešu priesteri audzēja bārdas un matus, bet ēģiptiešu priesteri galvas noskuva gludas. Šajā vienīgajā gadījumā Mozus, šķiet, nav iedrošinājies pārkāpt senseno semītu tradīciju.
Tāpat derības šķirsts ir aizgūts no ēģiptiešiem. Hēliopoles un Tēbu priesteri svinīgās procesijās nesa mazas lādītes, kurās atradās kāds kulta priekšmets. Bet visinteresantākais ir tas, ka pāri šīm lādītēm izplēta spārnus divi ģēniji jeb labdarīgi gari. No tā secināms, ka pat ķerubi, kuri greznoja derības šķirstu, ir ēģiptiskas cilmes.
Kā sevišķi interesantu faktu šeit vērts atzīmēt to, ka derības šķirstu un svētnīcas telti no izraēliešiem savukārt aizguvušas beduīnu ciltis. Palmiras drupās atrastā romiešu laikmeta plakancilnī attēlots kamielis, kurš uz kupra nes mazu svētu telti. Šās ēģiptiski izraēliskās parašas pēdas saglabājušās līdz pat mūsu dienām. Tā, piemēram, Sīrijas tuksnesī klejojošās ruvelu cilts beduīni sev līdzi uz kamieļa vadā savādu no spraislīšiem izgatavotu un putnu spalvām pārklātu lādīti. To dēvē par Ismaēla šķirstu jeb markabu un uzskata par cilts relikviju.
Bībeles tekstos sastopams ne mazums citu vietu, kas apliecina ēģiptiešu ietekmi. Atcerēsimies gadījumu, kad Mozus aizsedz sev seju, bet uz galvas tam parādās ragi par zīmi, ka viņš ir svēts. Arī ēģiptiešu priesteri reliģisko ceremoniju svinīgos brīžos vai nākotni pareģojot aizsedza sev seju ar plīvuru. Bet ragi saglabājušies kā tāla atmiņu drumsla no tiem laikiem, kad izraēlieti pielūdza ēģiptiešu svēto vērsi Apisu, kurš — kā to liecina atgadījums ar zeita teļu — viņu dvēselēs bija atstājis dziļas pēdas. Tāpēc arī viņi saglabāja ragus kā svētuma simbolu. Ar ragiem izgreznojies Mozus Bībeles tekstā ir dieva svaidīts, dievišķīgas noslēpumainības apmirdzēts cilvēks. Tieši tādu, bargu un diženu, ar ragiem pie galvas Mozu savā ģeniālajā skulptūrā attēloja Mikelandželo.
Patiesībā nav nekāds brīnums, ka Mozus atradās spēcīgā Ēģiptes ietekmē un zināja visas ēģiptiešu gudrības. Viņa vārds (senebreju valodā — Mošeh) nav ebrejiskas cilmes un etimoloģiski tiek atvasināts no ugaritiešu m-v-š, kas nozīmē jaundzimušu bērnu, vai no ēģiptiešu verba msj — dzemdēt. Grieķu pārveidojumā tas atrodams daudzu faraonu vārdos, piemēram, Tutmoss, kas nozīmē — dieva Tota bērns. Šā iemesla pēc daži zinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka Mozus pēc tautības bijis ēģiptietis, kurš kā vajāts trimdinieks pievienojies izraēliešu ciltīm un ar laiku kļuvis tām par vadītāju.