Выбрать главу

Pilnīgi iespējams, ka Mozus nācis saskarē ar šiem sektan­tiem un pat piedalījies viņu slepenajās ceremonijās par godu saules dievam Atonam. Taču viņš droši vien arī saprata, ka Ehnatona dieva koncepcija vienkāršajiem ļaudīm bija pārāk grūti izprotama, lai to varētu pieņemt plašas izraēliešu ma­sas. Tāpēc Mozus bija spiests meklēt dažādus kompromisus, lai tikai tiem uzpotētu kaut vai pašus sākotnējos monoteisma principus. Šajā nolūkā viņš nolēma izmantot izraēliešu māņ­ticību, uzstādamies kā brīnumdaris, savās maģiskajās izdarī­bās izmantodams gan ēģiptiešu tempļos no priesteriem pār­ņemtās zināšanas, gan pieredzi, ko viņš bija guvis, uzturoties tuksnesī pie midiāniešiem.

Mēs jau zinām, ka Mozus pūlējās samierināt čūskas kultu ar jahvismu. Mozus dievs nav neredzama būtne, bet tam pie­mīt visi midiāniešu kara dieva atribūti. Šā dieva koncepcija ir tikpat primitīva, cik primitīvs bija izraēliešu saprāts. Pen­tateiha Jahve stipri atgādina beduīnu cilts virsaiti ar visām tā iezīmēm un trūkumiem. Viņš gāja izraēliešu kolonnas priekšgalā, dzīvoja apmetnes teltī, izkārtoja karavīrus kaujā un dusmās bija tik neapvaldīts, ka varēja nogalināt tūksto­šiem cilvēku, ja tie pretojās viņa gribai. Turklāt viņam bija raksturīgi tipiski tuksneša klaiņotāju tikumi. Nesaudzīgi viņš cīnījās pret morālu izlaidību, rūpējās par tīrību apmetnē un izraēliešu tautai pavēlēja izturēties viesmīlīgi pret svešinie­kiem, būt žēlsirdīgiem pret nabagiem un laipniem pret kara­gājienos sagūstītajām sievietēm. Savā aizsardzībā viņš ņēma pat kustoņus, lai tos pasargātu no cietsirdīgiem cilvēkiem.

Teorijai par Ehnatona ietekmi uz Mozus reliģiskajiem uz­skatiem ir tikai minējumu raksturs, turpretī citas ēģiptiešu ietekmes ir pierādāmas pavisam neapgāžami. Tā, piemēram, ebreji nepazina atsevišķu priesteru kastu. Klaiņojošo ebreju patriarhālajā iekārtā tai vienkārši nebija vietas, bet Gošenes zemē apmetušies izraēlieši, liekas, godināja ēģiptiešu dievus.

Atsevišķu priesteru kastu ar virspriesteri priekšgalā nodibi­nāja tikai Mozus. Kā faraona meitas audžudēls viņš bija tuvu iepazinis ēģiptiešu priesteru organizāciju un redzējis, cik spēcīgs atbalsts tā ir valdniekam un cik lielā mērā nivelē daždažādās provinciālā partikulārisma izpausmes Nīlas kras­tos. Šos novērojumus Mozus izmantoja gājienā uz Kānaānu, lai pārvarētu izraēliešos vēl tik dzīvo cilts instinktu un salie­dētu viņus vienotā sabiedriskā organizācijā. Par cementē­jošo materiālu vajadzēja būt īpašai priesteru kastai ar Āronu priekšgalā, kastai, kura tika pacelta pāri katrai atseviš­ķai ciltij un kurai deva lielu varu, piešķirot tai dažādas privi­lēģijas un tās autoritāti nopamatojot ar paša Jahves gribu. Kā liecina Koraha dumpis, izraēlieši jauno varu neļāva sev uz­spiest bez pretošanās un iebildumiem, jo ar teokrāfiskās iekārtas ieviešanu saasinājās šķiru pretešķības un radās jauni, sevišķi privileģēti sabiedriski slāņi.

Ēģiptiešu ietekme priesteru kastas nodibināšanā skaidri jaušama kaut vai Bībelē aprakstītajos liturģiskajos tērpos, kuri ir gandrīz precīzas Hēliopoles priesteru amattērpu ko­pijas. Vai vienīgā atšķirība ir tā, ka izraēliešu priesteri au­dzēja bārdas un matus, bet ēģiptiešu priesteri galvas no­skuva gludas. Šajā vienīgajā gadījumā Mozus, šķiet, nav iedrošinājies pārkāpt senseno semītu tradīciju.

Tāpat derības šķirsts ir aizgūts no ēģiptiešiem. Hēliopo­les un Tēbu priesteri svinīgās procesijās nesa mazas lādītes, kurās atradās kāds kulta priekšmets. Bet visinteresantākais ir tas, ka pāri šīm lādītēm izplēta spārnus divi ģēniji jeb labdarīgi gari. No tā secināms, ka pat ķerubi, kuri greznoja derības šķirstu, ir ēģiptiskas cilmes.

Kā sevišķi interesantu faktu šeit vērts atzīmēt to, ka de­rības šķirstu un svētnīcas telti no izraēliešiem savukārt aiz­guvušas beduīnu ciltis. Palmiras drupās atrastā romiešu laik­meta plakancilnī attēlots kamielis, kurš uz kupra nes mazu svētu telti. Šās ēģiptiski izraēliskās parašas pēdas saglabāju­šās līdz pat mūsu dienām. Tā, piemēram, Sīrijas tuksnesī kle­jojošās ruvelu cilts beduīni sev līdzi uz kamieļa vadā savādu no spraislīšiem izgatavotu un putnu spalvām pārklātu lādīti. To dēvē par Ismaēla šķirstu jeb markabu un uzskata par cilts relikviju.

Bībeles tekstos sastopams ne mazums citu vietu, kas ap­liecina ēģiptiešu ietekmi. Atcerēsimies gadījumu, kad Mozus aizsedz sev seju, bet uz galvas tam parādās ragi par zīmi, ka viņš ir svēts. Arī ēģiptiešu priesteri reliģisko ceremoniju svinīgos brīžos vai nākotni pareģojot aizsedza sev seju ar plīvuru. Bet ragi saglabājušies kā tāla atmiņu drumsla no tiem laikiem, kad izraēlieti pielūdza ēģiptiešu svēto vērsi Apisu, kurš — kā to liecina atgadījums ar zeita teļu — viņu dvēse­lēs bija atstājis dziļas pēdas. Tāpēc arī viņi saglabāja ragus kā svētuma simbolu. Ar ragiem izgreznojies Mozus Bībeles tekstā ir dieva svaidīts, dievišķīgas noslēpumainības apmir­dzēts cilvēks. Tieši tādu, bargu un diženu, ar ragiem pie gal­vas Mozu savā ģeniālajā skulptūrā attēloja Mikelandželo.

Patiesībā nav nekāds brīnums, ka Mozus atradās spēcīgā Ēģiptes ietekmē un zināja visas ēģiptiešu gudrības. Viņa vārds (senebreju valodā — Mošeh) nav ebrejiskas cilmes un etimoloģiski tiek atvasināts no ugaritiešu m-v-š, kas nozīmē jaundzimušu bērnu, vai no ēģiptiešu verba msj — dzemdēt. Grieķu pārveidojumā tas atrodams daudzu faraonu vārdos, piemēram, Tutmoss, kas nozīmē — dieva Tota bērns. Šā iemesla pēc daži zinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka Mozus pēc tautības bijis ēģiptietis, kurš kā vajāts trimdinieks pievie­nojies izraēliešu ciltīm un ar laiku kļuvis tām par vadītāju.