Mēs jau teicām, ka Mozus reliģija bija sava veida sinkrē- tisms, kurā sakusuši senseni ebreju ticējumi kopš patriarhu laikiem, midiāniešu kara dieva kults un ēģiptiešu reliģiskie rituāli un priekšstati. Tāpat nedrīkst aizmirst nopietnas mezopotāmiešu un kānaāniešu ietekmes. Tādā kārtā Mozus izveidoja sintēzi, kura kļuva par radošo fundamentu ebreju praviešu vēlākajam ētiskajam monoteismam.
Stāstījumos par izraēliešu iziešanu no Ēģiptes mēs ik uz soļa sastopamies ar augstākā mērā pārsteidzošām lietām. Sevišķi intriģējošs ir Mozus pēcteča un Kānaānas iekarotāja Jozuas tēls, kurš daudzējādā ziņā ir mīklains. Jērikas atklājēji, kā mēs jau zinām, noteikti apgalvo, ka šis cietoksnis kļuvis par laupījumu nezināmiem iebrucējiem 14. gadsimtā pirms m. ē., tātad aptuveni simts gadu pirms Ēģiptes izraēliešu ierašanās. Tāpēc Bībeles Jozua nevarēja būt šā cietokšņa uzvarētājs.
Vairāki Bībeles zinātnieki, turklāt ļoti izcili, mēģina šo dilemmu izšķirt visai interesantā veidā. Viņu hipotēze reducējama uz šādiem argumentiem.
Ebreju tauta visā savas vēstures gaitā dalījusies divos skaidri atšķirīgos grupējumos: izraēliešos, kuri aizņēma Pa- lestīnas ziemeļus, un jūdos, kas bija apmetušies dienvidos. Starp abiem grupējumiem valdīja dziļš antagonisms. Tikai samērā īsu laika posmu tie bija apvienojušies vienā saliedētā valstī, bet tas notika spaidu kārtā Saula, Dāvida un Salamana valdīšanas gados. Tūlīt pēc Salamana nāves valsts sašķēlās divās daļās, kuras savā starpā cīnījās ar tādu naidu, ka nekautrējās noslēgt savienību pat ar saviem sensenajiem kopīgiem ienaidniekiem. Ziemeļnovadu izraēlieši uzcēla sev jaunu galvaspilsētu Samariju, bet Jeruzaleme palika par jūdu valsts galvaspilsētu.
Pastāv uzskats, ka šis antagonisms nebija radies tikai divu, abās valstīs valdošu dinastiju sacensības rezultātā, bet tā iemesls slēpās dziļāk, kaut kādās etniskās atšķirībās.
Kā šīs atšķirības izskaidrot? Atbilde uz šo jautājumu varbūt rodama ķīļraksta plāksnītēs, kas atraktas Ehnatona galvaspilsētas drupās mūsdienu arābu ciematā Telelamarnā. Tā ir no 14. gadsimta pirms m. ē. saglabājusies diplomātiska sarakste. Ēģiptes kānaāniešu vasaļi tajā ziņo faraonam, ka viņu valstiņām uzbrūkot un tās izlaupot kaut kādas tuksneša ciltis, kuras dēvējot par habiriem. Ja zem šā vārda, kā spriež daži zinātnieki, slēptos ebreji, tad šīs vēstules pierādītu, ka ebreju ciltis iebrukušas Kānaānā jau pusotra gadsimta, pirms tur parādījās Ēģiptes izraēlieši. Zīmīgs ir vēi fakts, ka palīdzību cīņā pret iebrucējiem lūdz tādas pilsētas kā Megida, Gezera, Aškelona, Lahiša un Jeruzaleme (Urusalima). Turpretī nekur šajā sarakstē nav pieminētas Sihema, Silo, Gibea, Mispa un Jērika. Ar ko tas izskaidrojams? Vai tās šajā laikā iebrucēji jau būtu iekarojuši? Bet vēl interesantāk ir tas, ka vienā,no vēstulēm minēts kāds pavēlnieks, vārdā Ješua. Rodas jautājums, vai tas gadījumā nebūtu mūsu paziņa Jozua no Pentateiha?
Amerikāņu orientālists Pouels Deiviss un daži citi zinātnieki no tā secina, ka viens no ebreju cilšu atzarojumiem vai nu aizgājis no Ēģiptes jau gadus simt piecdesmit pirms Mozus, vai arī iebrucis Kānaānā no austrumiem kāda mums nezināma Jozuas vadībā, un iebrucēji kopā ar citām pilsētām nopostījuši arī Jēriku.
Pēc šīs versijas, Mozus no Ēģiptes izvedis tikai Ievītu cilti. Šo tēzi it kā apstiprina tas, ka vienīgi Ievītiem, tāpat kā pašam Mozum, bija tipiski ēģiptiešu vārdi, piemēram: Pinehass, Hūrs, Hofnus, Pasurs, Putiels, Merāri un Kaširs. Tuksnesī viņiem pievienojušās vēl citas ciltis, un tā izveidojies pietiekami spēcīgs bruņots kara pulks. Taču Ievīti, ņemot vērā viņu ierašanos no Ēģiptes un asins radniecību ar Mozu, šajā cilšu kopumā ieņēmuši privileģētu valdošas kastas stāvokli.
Šo faktu gaismā situācija Kānaānā kļūst saprotama. Zemes ziemeļos bija apmetušies to ebreju pēcnācēji, kuri Ēģiptē nekad nebija dzīvojuši vai arī aizgājuši no tās tik sen, ka paši to vairs neatcerējās. Kānaānā Viņi bija pārņēmuši vietējo iedzīvotāju kultūru un godināja to dievus. Turpretim zemes dienvidu daļu jeb Jūdu aizņēma no Ēģiptes atnākušie izraēlieši. Abus grupējumus šķīra tik dziļas dažādības tradīcijās, ierašās un reliģiskos ticējumos, ka simtiem gadu ilgā dzīve kaimiņos un politiskā kopība nespēja tās izlīdzināt. Tā radās pretišķības un brāļu kari, kas galu galā izraēliešus noveda līdz postam un bojā ejai.
Kānaānas ziemeļdaļas izraēliešiem bija savs tautas varonis, ko sauca Jozua. Kādreiz viņš tos bija vadījis veiksmīgās kaujās un ieņēmis Jēriku. Turpretī dienviddaļas iedzīvotāji cildināja Mozu, savu lielo vadoni, likumdevēju un pravieti.
Vēlāk, valsts vienotības laikmetā, kad valdīja ķēniņi Sauls, Dāvids un Salamans, Jeruzalemes priesteri, izmantodami Jūdas hegemoniju, uzsāka cīņu pret kānaāniešu dieviem un mēģināja ziemeļdaļas iedzīvotājiem uzspiest Jahves kultu kā vienīgo valsts reliģiju. Šī jahvisma cīņa pret Baālu un Aštarti aizpilda prāvu daļu Bībeles nostāstu un bija daudzu traģisku notikumu patiesais cēlonis.
Cenzdamies nostiprināt valsti un monarhiju, kā arī uzturēt Jūdas virskundzību pār citām valsts daļām, priesteri likvidēja visas svētnīcas Kānaānā un pārvērta Jeruzalemes templi par vienīgo Jahves kulta centru. Reizē ar to viņi centās nolīdzināt abu iedzīvotāju grupējumu atšķirības reliģijā un kultūrā, lai panāktu arī garīgu vienotību. Šajā nolūkā viņi vienā fabulārā sižetā apvienoja abus atsevišķos tautas nostāstu ciklus: ziemeļu ciklu par Jozuu un dienvidu ciklu par Mozu. Protams, Jozua šādi preparētā stāstījumā ieņēma otro vietu pēc Mozus kā viņa palīgs un pēctecis. Piesavinādamies Jozuu, no Ēģiptes iznākušo izraēliešu pēcnācēji, dabiski, piedēvēja sev arī Jērikas ieņemšanas godu. Jaunā versija jo vieglāk nostiprinājās, pateicoties tam, ka Izraēla ķēniņ- valsti ziemeļos sagrāba un izpostīja asīrieši. Jūdas valsts tādējādi kļuva par tautas tradīciju vienīgo mantinieku un turpinātāju, jo ziemeļu apvidus iedzīvotāji, kuri lielā skaitā bija iznīcināti vai aizvesti gūstā, patiesībā mitējās eksistēt.