Līdz 19. gadsimta vidum mums par šo tautu kultūru bija ļoti skopas un pat aplamas ziņas. Tikai arheoloģiskie izrakumi, ko plašā mērogā izdarīja Mezopotāmijā, atklāja mums tās diženumu un bagātību. Tika atraktas tādas varenas metropoles kā Ora, Babilona un Ninīve, bet ķēniņu pilīs atrada tūkstošiem ķīļraksta plāksnīšu, kuras tagad jau ir izlasītas. Šo dokumentu vidū ir vēsturiskas hronikas, diplomātiska sarakste, līgumi, reliģiski mīti un dzejojumi. To skaitā atradās arī visvecākais ēposs cilvēces vēsturē par šumeru tautas varoni Gilgamešu.
Izlasot šos tekstus, pamazām atklājas, ka Bībele, ko gadsimtiem ilgi uzskatīja par ebreju oriģinālsacerējumu un svētu grāmatu, ar savām saknēm iesniedzas mezopotāmiešu tradīcijās un ka daudzi tās fragmenti un nostāsti lielākā vai mazākā mērā aizgūti no šumeru mītu un teiksmu bagātās krātuves.
Šajā apstāklī patiesībā nav nekā dīvaina. Šodienas vēstures zinātnes gaismā drīzāk neparasti liktos, ja būtu citādi. Mēs taču zinām, ka kultūras un civilizācijas neizzūd bez jebkādām pēdām, ka savu sasniegumu vērtīgāko tiesu fās dažkārt pat pa visai līkumotiem ceļiem nodod jaunākām kultūrām. Vēl nesen mēs uzskatījām, ka Eiropas kultūra par visu parādā Grieķijai, tomēr jaunākie pētījumi pierādījuši, ka daudzējādā ziņā mēs esam pārmantojuši to, ko pirms pieci tūkstošiem gadu radījis šumeru tautas ģēnijs. Kultūras un tautas nemitīgu izmaiņu plūsmā uzplaukst un iet bojā, bet viņu pieredze dzīvo un attīstās nākamajās paaudzēs un piedalās jaunu, jau nobriedušāku kultūru izveidošanā.
Šajā vēsturiskajā pēctecībā ebreji nebija un nevarēja būt kaut kāds izolēts grupējums. Viņu sasniegumi sakņojās Mezo- potāmijas kultūrā, no turienes viņi uz Kānaānu aiznesa priekšstatus, ierašas un reliģiskus mītus, kuri tūkstošiem gadu ilgas attīstības gaitā bija radušies Eifratas un Tigras krastos. Šo tālo ietekmju skaidri saskatāmas pēdas mēs šodien atrodam Bībeles tekstos.
Taču šo atkarību un aizguvumu atsegsme nav viegls uzdevums. Apmetušies uz dzīvi Kānaānā, ebreji pamazām atrāvās no Mezopotāmijas ietekmes. No turienes līdzi paņemtie priekšstati, mīti un nostāsti mutes vārdiem tika pārmantoti no paaudzes paaudzē un gadsimtu gaitā dažkārt tiktāl izmainījās, ka vienīgi ar Mezopotāmijas avotu palīdzību iespējams nosacīt to izcelsmi.
Senseno radniecības saišu noklusēšanu visvairāk veicinājuši ebreju priesteri, kuri pēc atgriešanās no Bābeles gūsta, tātad laika posmā no 6. līdz 4. gadsimtam pirms m. ē., apstrādāja Vecās Derības tekstus un nodeva tos mums tādā veidā, kādā tie saglabājušies līdz šai dienai. Savās kompilā- cijās viņi izmantoja senās tautas teiksmas, taču bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem pakļāva tās jau iepriekš pieņemtiem reliģijas mērķiem.
Vēsturiskas precizitātes jēdziens jaunlaiku izpratnē viņiem bija svešs. Paaudžu paaudzēs saglabātie nostāsti viņiem noderēja tikai vienam mērķim — pierādīt, ka Jahve jau no Ābrahāma laikiem nosacījis savas izredzētās tautas likteni.
Par laimi zinātnei, priesteri savā avotu sagrozīšanas darbā ne jau vienmēr bija konsekventi. Bībeles tekstos viņi reizēm nepamanīja dažu labu detaļu, kas liecināja par ciešiem sakariem ar Mezopotāmijas kultūru. Gadsimtiem ilgi neviens nespēja izskaidrot to jēgu. Tikai lielie arheoloģiskie at- kliijumi, kas ļāva mums iepazīties ar šumeru, akadiešu, asīriešu un babiloniešu aizmirsto kultūru, izgaismoja šīs agrāk nesaprotamās detaļas un atklāja to senseno izcelsmi.
Bībeles nostāsti par pasaules radīšanu var noderēt par piemēru tam, kā priesteri pārveidoja senos mezopotāmiešu mītus. Izcilais arheologs Džordžs Smits ķīļraksta plāksnēs izlasīja veselu babiloniešu poēmu par pasaules radīšanu, tā saucamo «Enuma eliš», kurai šķietami nav nekā kopīga ar Bībeles nostāstu. 5ā mitoloģiskā epa saturu ar lieliem saīsinājumiem var izklāstīt apmēram šādi.
Sākumā pastāvēja tikai ūdens un valdīja haoss. No šā baismīgā haosa radās pirmie dievi. Laikam aizritot, daži dievi apņēmās pasaulē ieviest kārtību. Tas izraisīja dieva Abzu un viņa sievas Tiamatas — briesmīgās haosa dievietes — sa-
Sutumu. Nemiernieki apvienojās gudrā dieva Eas vadībā un nogalināja Abzu. Tiamata, ko iztēlojās pūķa izskatā, apņēmās atriebt vīra nāvi. Tad kārtības dievi Marduka vadībā asiņainā cīņā nonāvēja arī Tiamatu, bet viņas milzīgo ķermeni sadalīja divās daļās, no kurām viena kļuva par zemi, bet otra — par debesīm. Bet Abzu asinis sajauca ar māliem, un no šīs javas cēlies pirmais cilvēks.
Šeit tūlīt rodas jautājums, kas gan šai drūmajai, ārkārtīgi primitīvajai kosmogonijai varētu būt kopīgs ar cildeno, mono- teistisko nostāstu, ko atrodam priesteru sakopotajā Vecajā Derībā? Tomēr ir norādījumi, ka tai kaut kādā veidā vajadzējis būt izejmateriālam, no kura radusies nesalīdzināmi cildenākā ebreju versija. Amerikāņu arheologs Džeimss Dž. Pričards veltīja daudz pūļu abu tekstu rūpīgam salīdzinājumam un atklāja tajos daudz pārsteidzošu analoģiju. Vispirms uzmanību jau pievērš abiem tekstiem kopīgā notikumu secība: debess un spīdekļu rašanās, ūdens un zemes atdalīšana, cilvēka radīšana sestajā dienā, kā arī dieva atpūta Bībelē, bet «Enuma elis» tekstos babiloniešu dievu kopīgās dzīres septītajā dienā.
Daži zinātnieki domā, ka teksts 1. Mozus grāmatas 3. nodaļas 5. pantā: «… un jūs būsiet kā dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns», jāsaprot politeistiskā nozīmē: «kā dievi». Ja tas atbilstu patiesībai, tad nāktos atzīt, ka priesteru neuzmanības dēļ šeit Bībelē saglabājušās seno politeistisko priekšstatu pēdas. Tās pašas grāmatas 6. nodaļas 2. pantā cilvēki nosaukti par «dieva dēliem», bet babiloniešu mīts tieši tāpat dēvē dumpīgos dievus, jo tie patiesi bija dieva Abzu un dievietes Tiamatas dēli.