Kā redzam, Pentateihā mēs sastopamies ar daudziem mīklainiem notikumiem un problēmām. Pat nostāstā par Mozus nāvi ir daži apstākļi, kas rada pārdomas. Bībelē sacīts, ka Mozus nomiris Moābas kalnā un nav zināms, kur viņš apbedīts. Kā tad tā! Nomirst dižs tautas vadonis, likumdevējs un pravietis, bet no viņa nepaliek nekādu pēdu! Ne agrāk, drīz pēc viņa nāves, ne arī šodien nav zināms viņa kaps, kuru pateicīgā tauta varētu godināt! Tas jau ir kaut kas pārāk neparasts un nepiedzīvots!
Meklēdami šās vienreizējās mīklas atminējumu, daži zinātnieki piegriezuši uzmanību tam, ka senajās mitoloģijās kautas varoņi bieži vien iet bojā noslēpumainos apstākļos. Pietiek šeit pieminēt kaut vai Hēraklu, Tēsēju un Korintā godāto Bellerofontu. Elija un Romuls, piemēram, uzbrauc debesīs uguns ratos, bet Ēdips iet bojā nepielūdzamo atriebes dieviešu eimenīdu birzī.
Tomēr ne visi pētnieki domā, ka Bībelē sniegtā versija būtu uzskatāma par tipisku Mozus tēla mistifikāciju. Apstākļos, kādos viņš beidzis savu dzīvi, tie drīzāk meklē kādu patiesu traģisku notikumu pēdas. īsumā pastāstīsim par dažām hipotēzēm, kādas līdz šim izvirzītas.
Pentateihā atrodam neskaidru pieminējumu par kaut kādu Mozus vainu. Tā nevarēja būt nenozīmīga, ja jau Jahve par sodu liedza viņam laimi" kopā ar Izraēla tautu ieiet Kānaānas zemē, kas taču bija visas viņa dzīvēs mērķis. Pēc dažiem norādījumiem Bībeles tekstā var secināt, ka Mozus savu pārkāpumu izdarījis Kadešā. Varbūt Mozus vaina bija tā, ka viņa nevērības dēļ izraēlieši tur pietiekami stingri neievēroja pienākumu upurēt Jahvem un bija pametuši novārtā pat apgraizīšanās rituālu.
Protams, var būt, ka versiju par Mozus vainu un viņam uzlikto sodu vēlāk izstrādājuši jūdu priesteri, lai ar šo piemēru parādītu, cik bargs sods gaida tos, kuri neievēro Jahves priekšrakstus un likumus. Tomēr nav izslēgts arī tas, ka šo versiju radījusi pati Izraēla tauta un tā cauri gadu simtiem saglabājusies no paaudzes paaudzē. Iespējams, ka izraēlieši tādā veidā pauda kādu skaidri neapzinātu sarūgtinājumu pret Mozu, kādu sensenu pārmetumu, taču reizē ar to arī mēģinājumu attaisnot pašiem savu rīcību.
Kāds varētu būt šis sarūgtinājums un kāda rīcība? Kā mēs atcerēsimies, izraēliešu attieksmi pret Mozu nepavisam nevar uzskatīt par idillisku. Nereti notikušas briesmu lietas. Piemēra dēļ atgādināsim kaut vai biežos strīdus un asiņainos slakti-, ņus, kuros dzīvību zaudēja daudzi jo daudzi tūkstoši cilvēku. To inspirētājs bija pats Mozus, kas jebkuru nepaklausības mēģinājumu, jebkuru atkāpšanos no Jahves priekšrakstiem sodīja ar neparastu bardzību un fanātismu. Tam Izraēla tautas paaudžu atmiņā vajadzēja atstāt dziļas, neaizdzijušas brūces.
Sakarā ar šiem faktiem vairāki Bībeles pētnieki izteikuši riskantu pieņēmumu, ka izraēliešu elku pielūdzēju dumpja laikā Moābas apmetnē Mozus ticis nogalināts un apbedīts vienā kapā ar citiem bojā gājušiem.
Sās pārdrošās tēzes piekritēji min dažus apstākļus, kuri patiesi izraisa pārdomas. Vispirms no Bībeles teksta nepārprotami redzams, ka Mozus veselības stāvoklis viņa dzīves pēdējā posmā bijis labs. Tiesa, viņš tolaik jau bija ļoti vecs, taču, kā lasāms 5. Mozus grāmatas 34. nodaļas 7. pantā, «viņa acis nebija palikušas tumšas, un viņa dzīves spēks nebija zudis». Tāpat norādīts, ka ar Mozus nāvi saistās it kā tīši noklusējumi. Liekas, tas ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad diža tautas varoņa nāve aprakstīta tik strupiem vārdiem. Nav iespējams atvairīt iespaidu, ka sākotnējais, daudz sīkākais pārstāsts no Bībeles tekstiem vienkārši izmests un tās sastādītāji nolēmuši noklusēt kaut kādus apstākļus, kuri nesaskanēja ar iecerēto Mozus tēlu. Pēc dažu Bībeles pētnieku domām, miglainās norādes tieši uz tādu Mozus likteni atrodamas praviešu Hozeja un Āmosa rakstos, kā arī 106. psalmā.
Savu laikabiedru acīs Mozus bija despots, bet vēlākās paaudzes aizvien vairāk atzina viņa milzīgos nopelnus ebreju tautas vēsturē un viņa ģēniju. Gadu ritumā, Mozu reabilitējot, viņa tēls ticis apvīts ar mītu un brīnumdarbu mirdzumu. Šādam tēlam vairs nepavisam nepiederējās varmācīgā nāve, jo pārāk brēcoša, pārāk nomācoša pēcnācējiem liktos tautas nepateicība un vaina. Tāpēc radās versija, ka Mozus miris dabīgā nāvē, tikai Jahve viņu par kaut kādiem grēkiem sodījis. Šādā gadījumā Izraēla tauta nenestu nekādu atbildību par Mozus nāvi, jo pats dievs tā gribējis, lai Mozus no dzīves šķirtos uz Apsolītās zemes sliekšņa.
Skaidrs, ka šo atjautīgo teoriju var pieņemt, bet var arī noraidīt, jo tā dibināta uz visai trūcīgiem pamatiem, Šis piemērs rāda, cik maz patiesībā zināms par Mozu un kādā noslēpumā tīts ir viņa tēls. Taču ar visu to varam uzskatīt par samērā drošu tādu iespēju, ka patiesi dzīvojis izcils vadonis, vārdā Mozus, kurš Izraēla tautu izvedis no Ēģiptes nebrīves.
Teiksmās, kas pārmantotas no paaudzes paaudzē, senos laikos dzīvojošais vadonis kļuva par simbolu tautas cīņai par nacionālu neatkarību. Pamazām aizvien vairāk izbālēja vēsturiskā tēla reālie vaibsti. Un, ja arī varētu pieņemt, ka Mozus patiesi dzīvojis, tad tomēr nav noliedzams, ka viņš tikai niecīgā mērā līdzinās tam Mozum, kāds rādīts Vecajā Derībā.