dzes modrību. Pēc trim dienām viņi laimīgi pārpeldēja pāri Jordānai un par visu redzēto ziņoja Jozuam. Apmetnē izdeva pavēli, lai ļaudis sagatavotu pārtiku trim dienām, bet naktī karaspēks un visa pārējā tauta Jznāca pie pašas upes, lai sāktu pārcelšanos. Taču tas nebija nekāds vieglais uzdevums. Bija iestājies pavasaris, pēc lietus gāzēm Hermona kalnos upe stipri uzplūduši, un pa braslu, kas šeit atradās, tā vairs nebija pārbrienama. Ļaudis ar izbailēm nolūkojās uz mutuļojošo duļķaino straumi, kurā itin viegli varēja rast galu. Biedēja arī Jērikas iedzīvotāju izturēšanās — baros sakāpuši uz cietokšņa mūriem un ticēdami, ka uzplūdusī Jordāna viņiem ir drošs vairogs, tie lamāja un nozaimoja iebrucējus.
Tomēr Jozua nešaubījās, ka pārcelšanās būs veiksmīga. Naktī viņš bija dzirdējis Jahves balsi, kura vēlreiz pavēstīja izraēliešu uzvaru pār Kānaānas tautām. Noteiktā brīdī atskanēja sudraba tauru junda, un pēc vadoņa pavēles ūdenī vispirms iebrida Ievīti ar derības šķirstu uz pleciem. Ar grūtībām viņi brida krāčainajā straumē, kur ūdens sniedzās līdz pleciem, taču Ievīti drosmīgi gāja uz priekšu. Mirklī, kad viņi atradās upes vidū, notika brīnums, kas atgādināja laimīgo pāriešanu pāri Sarkanajai jūrai. Pāris jūdžu augšup pa upi atradās Adomas pilsēta. Tur Jordā- nas tecējums klinšu krastos pēkšņi apstājās, uzbangodams pret augstu sienu. Bet lejāk gultnē palikušais ūdens ātri aizplūda uz Nāves jūru, un Izraēla tauta ar sausām kājām varēļa pāriet uz pretējo krastu, tādā kārtā pēc četrdesmit gadu ilgas klejošanas nostādāmās uz Apsolītās zemes sliekšņa. Kolīdz Ievīti ar derības šķirstu izkāpa no upes, Jordāņas ūdeņi atkal sāka plūst parastajā tecējumā. Gilgalā, kur izraēlieši uzcēla pirmo apmetni, sākās neredzētas līksmes. Augu dienu skanēja dziesmas un himnas par godu Jahvem, bet sievietes un bērni pauda savu pateicību jautrās dejās, skanot tamburīniem un stabulēm. Jozua atlasīja divpadsmit vīrus, pa vienam no katras cilts, un lika tiem iznest no upes divpadsmit straumes nogludinātas akmens šķilas un salikt tās aplī par piemiņu lielajam brīnumam.
Izraēlieši Gilgalā četrdesmito reizi nosvinēja pasā svētkus. Viņiem vairs nevajadzēja pārtikt no mannas, jo Jērikas druvas tiem deva labību, no kuras varēja izcept neraudzēto maizi. Jērikas iedzīvotāji bailīgi patvērās aiz saviem mūriem un vairs neiedrošinājās apsaukāt atnācējus.
nosprieda pārlaist nakti kādā mājā pie paša cietokšņa mūra. Sīs mājas īpašniece, netikle Rahāba, ar savu pieredzējušo skatienu tūdaļ pazina svešzemniekus un pat uzminēja, ka tie ir spiegi. Tomēr viņa abus viesmīlīgi uzņēma, jo katram gadījumam gribēja panākt, lai iespējamie uzvarētāji, kuru ugunis naktīs mirgoja -Jordānas pretējā krastā, būtu tai draudzīgi.
Tomēr atradās kāds cilvēks, kuram atnācēji šķita aizdomīgi. Modrais Jērikas iedzīvotājs brīdināja pilsētas valdnieku, un tas tūlīt nosūtīja sardzi, pavēlēdams tai saņemt aizdomīgos atnācējus. Sardzei bija piekodināts griezties pie Rahābas ar šādiem vārdiem: «Izdod tos vīrus, kuri ir pie tevis atnākuši un iegājuši tavā namā, jo viņi ir nākuši ar nodomu, lai visu šo zemi izspiegotu.» Bet Rahāba pa logu ieraudzīja nākam ķēniņa sardzi un aši uzveda izlūkus uz mājas jumta, tos paslēpdama zem saulē žāvēšanai izklātiem liniem.
Sardze pārmeklēja visu māju, taču nevienam neienāca prātā palūkoties zem izklātajiem liniem. Tie parasti tika žāvēti uz visiem Jērikas namu jumtiem, tāpēc bija pārāk pierasti un nepiesaistīja meklētāju vērību.
Jo bargi noklaušinātā Rahāba attaisnojās, sacīdama: «Tie vīri ir gan pie manis bijuši, bet es nezināju, no kurienes viņi bija nākuši; un kad, tumsai iestājoties, vārti bija jāaizslēdz, tad tie abi izgāja; un es nezinu, kurp viņi aiz- gāj-uši; dzenieties tiem steidzīgi pakaļ, tad jūs tos panāksiet.»
Sargus, kuri acīmredzot nebija diezcik atjautīgi, viltīgajam meitietim izdevās piemuļķot. Aši viņi steidzās vajāt spiegus un aizskrēja līdz pat Jordānai. Bet pēc tam bešā atgriezās pilsētā, būdami pārliecināti, ka izlūkiem izdevies pārkļūt pāri upei un nonākt pie savējiem.
Bet Rahāba pa to laiku sāka sparīgi rīkoties. Uzgājusi uz jumta, viņa apsolījās palīdzēt abiem izlūkiem aizbēgt, ja tie apzvērēs, ka Jērikas ieņemšanas gadījumā izraēlieši saudzēs viņas dzīvību, un tāpat arī viņas tēvam, mātei, brāļiem un māsām. Izlūki labprāt deva tādu zvērestu, jo viņi patiesi Rahābai bija pateicību parādā par izglābšanos. Viņi tikai piekodināja, lai Rahāba izkārtu logā spilgti sarkanu auklu, kas iebrucējiem darītu zināmu, ka šis nams kaujas laikā ir saudzējams.
Pēc tam izlūki pa virvi nolaidās no pilsētas mūra un paslēpās tuvajos kalnos, tāda kārtā maldinādami apsar-
Gilgalā par labu tika vērsta arī lielā reliģiskā nolaidība. Vecie, no Ēģiptes zemes nākušie izraēlieši jau bija apmiruši, bet jaunā paaudze, uzturēdamās Kadešā, sākusi kalpot kānaāniešu dieviem un pametusi novārtā apgraizīšanās rituālu. Tagad pēc Jozuas pavēles visiem vīriešiem un zēniem vajadzēja pakļauties šai procedūrai, lai tādā kārtā saskaņā ar svēto parašu apstiprinātu savu uzņemšanu Izraēla kopībā un atjaunotu Sinaja kalna derību ar Jahvi.
Dažas dienas pēc šīm svinībām, tikko apgraizījumi bija sadzijuši, Jozua uzsāka Jērikas aplenkšanu, pielietodams visai neparastu taktiku. Sešas dienas pēc kārtas karavīri kopā ar neapbruņoto tautu iznāca no apmetnes un svinīgā gājienā reizi dienā apsoļoja apkārt cietoksnim, turēdamies drošā attālumā no izšautajām bultām un mestajiem akmeņiem. Aplenktie Jērikas iedzīvotāji drūzmējās uz mūriem, ar izbrīnu un bailēm nolūkodamies šajā gājienā, kurā viņi pūlējās atminēt kaut kādu ļaunu burvestību. Kamēr vien Jērika pastāvēja, nekad nebija piedzīvots, ka uzbrucēji izturētos tik ērmoti. Sādā izrīcībā slēpās kaut kas draudīgs, un tas aplenkto iedzīvotāju dvēselēs viesa baismas.