Pēc uzvaras Jozua uz akmens norakstīja visus Mozus likumus un Ebala kalnā tos nolasīja Izraēla tautai, lai tā saglabatu uzticību Jahvem un nekad neatkāptos no viņa.
GIBEONIEŠU VILTĪBA.
Aptuveni piecpadsmit jūdzes uz dienvidrietumiem no Jērikas atradās Gibeonas pilsēta. Tās iedzīvotāji neizcēlās ar kareivīgu drosmi. Izdzirdējuši par izraēliešu uzvarām, viņi nosprieda par katru cenu izvairīties no kara, taču pamatoti baidījās, ka bargie iebrucēji negribēs uzsākt sarunas ar pilsētu, kura atradās tik tuvu to uzvaras gājiena ceļam un varēja izrādīties par vilinošu laupījumu.
Ar kādiem līdzekļiem pamudināt uzbrucējus noslēgt pamieru? Gibeonieši bija vāji karotāji, toties daba tiem nebija liegusi izmanību diplomātiskos gājienos. Gluži pareizi pieņemdami, ka izraēliešiem Kānaānas ģeogrāfija nav diezcik labi zināma, viņi pielietoja visai atjautīgu viltību.
Pēc Jērikas un Ajas izpostīšanas Jozua atgriezās Gil- galas apmetnē. Kādu dienu tur ieradās gibeoniešu sūtņi un piedavāja noslēgt draudzības līgumu. «Mēs esam nākuši no tālas zemes,» viņi teica, «bet tagad slēdziet ar mums mieru.» Pie tam sūtņi apgalvoja, ka viņu zeme atrodoties ļoti tālu no Gilgalas un tāpēc šāds nolīgums būšot visai izdevīgs abām pusēm. Pārrunās viņi pielietoja glaimus, izteikdamies, ka Jozuas slava nonākusi līdz pat viņu tālajai pilsētai un ka viņi uzskatītu par godu noslēgt savienību ar tik varenu vadoni.
Jozua vēroja sūtņus un noticēja, ka tie nākuši tālu ceļu. Viņi izlikās garajā gājienā ļoti noguruši, viņu apavi, drēbes un ādas vīna trauki bija salāpīti un sadiegti, bet maize somās sapelējusi. Nebija nekādu kavēkļu miera noslēgšanai ar Gibeonas ķēniņu, jo sevišķi vēl tāpēc, ka tādā kārtā tiktu iedragāta pārējo Kānaānas ķēniņu vienotība, kuri bija sabiedrojušies karam.
Savienība tika noslēgta, un Jozua to apstiprināja ar svinīgu zvērestu. Taču drīz vien viņš ar sašutumu uzzināja, ka sūtņi bija blēdījušies un viņš kritis par upuri viltībai. Gibeona taču atradās pavisam tuvu Jērikai un Ajai. Alkdami laupījuma, izraēliešu karavīri uzstājīgi pieprasīja tūlīt doties karagājienā pret viltīgo pilsētu un sodīt to par blēdīšanos. Bet Jozua negribēja lauzt doto zvērestu un pretojās šai prasībai. Gibeonieši paglābās no iznīcināšanas, toties viņi uz mūžīgiem laikiem kļuva par nebrīviem klausībniekiem. Kopš šā laika viņi strādāja vispazemojošākos darbus, cirzdami malku un nesdami ūdeni saviem izraēliešu kungiem.
PIECU ĶĒNIŅU SAVIENĪBA.
Jeruzalemes ķēniņš Adonisedeks ar šausmam uzzinaja par gibeoniešu mazdūšīgo padošanos un, bīdamies, ka citas kānaāniešu pilsētas var darīt to pašu, nosprieda gļēvuļus pienācīgi pārmācīt. Šajā nolūkā viņš noslēdza savienību ar Hebronas, Lahišas, Eglonas un Jarmutas ķēniņiem un apvienotā karaspēka priekšgalā devās uz pilsētu, kura labāk gribēja dzīvot nebrīvē nekā vīrišķīgi cīnīties pret iebrucējiem, un apmetās pie tās mūriem. Tomēr gibeonieši laikus bija paguvuši paziņot Jozuam par tiem draudošajām briesmām. Izraēliešu karaspēks tūlīt pameta Gilgalu un pēc strauja pārgājiena, kas ilga visu nakti, pēkšņi parādījās pie Gibeonas. Iedegās briesmīga kauja, kurā piecu ķēniņu koalīcija tika galīgi satriekta. Smagi sakautie kānaānieši izbailēs bēga, pamezdami daudz kritušo. Pa ceļam viņus vēl pārsteidza bargs krusas negaiss. No pilnīgas iznīcināšanas bēgļus varēja paglābt tikai nakts tumsa. Tad Jozua skaļā balsī svinīgi atkārtoja senas ebreju poēmas vārdus:
«Saule, apstājies pār Gibeonu, Un tu, mēnesi, pār Ajalonas ieleju!»
Un patiesi, saule un mēness apstājās debesu velvē un "dienas gaisma paildzinājās, tā ka izraēlieši paguva galīgi izdeldēt ienaidniekus un ieņemt viņu bez aizsardzības palikušās pilsēta^,
Juceklīgās bēgšanas laikā visi pieci ķēniņi bija paslēpušies kādā alā Makēdas pilsētas tuvumā. Jozua lika tās ieeju aizkraut ar klinšu bluķiem un pēc kaujas atvest gūstekņus pie sevis. Uzvarētie ķēniņi krita viņam pie kājām, bet viņš pavēlēja saviem virsniekiem par uzvaras zīmi uzlikt kājas tiem uz skausta. Pēc tam saskaņā ar kara parašām ķēniņus pakāra pie piecām karātavām. Tur viņi karājās cauru dienu. Tikai pēc saules rieta viņus izņēma no cilpas un iemeta tajā pašā alā, kur tie bija slēpušies. Ķēniņu kopējais kaps, kas tika aizkrauts ar akmeņiem, vēl ilgi atgādināja pēcnācējiem izraēliešu lielo uzvaru pār piecu ķēniņu savienību.
Ieņēmis Makēdas, Libnas, Lahišas, Eglonas, Hebronas un Debīras pilsētas, Jozua devās vēl tālāk uz dienvidiem un straujos pārgājienos pakļāva visas zemes no Ķadešas līdz Gazai. Pēc tam viņš atgriezās Gilgalas apmetnē, lai
dotu pelnīto atputu saviem nogurušajiem karavīriem un sagatavotos turpmākām kaujām.
KARŠ AR ZIEMEĻKĀNAĀNAS ĶĒNIŅIEM.
ZieMeļkānaanas valstiņu ķēniņi bezdarbīgi noskatījis uz izraēliešu uzvaras vainagotajiem karagājieniem, un tikai tad, kad par upuri iebrucējiem krita vai- rākas nocietinātas pilsētas Kānaānas dienvidu un vidus daļa, viņi atskārta, kādas briesmas tiem draud. Hacoras ķēniņa Jabīna vadībā viņi izveidoja savienību, un tajā iestājās gandrīz visi valdnieki, kuru zemes atradās jūras piekrastes joslā līdz Karmela kalnam, kā arī augstieņu un ieleju apvidos ziemeļu virzienā līdz Hermona kalnam.