Sabiedroto karaspēks sapulcējās pie Meromas ūdeņiem (El-Huleha ezers). Tā galvenais spēks bija kaujas rati. Izraēliešu karavīri agrāk nebija pratuši cīnīties pret šo draudīgo ieroci, taču tagad, izmantojot kaujās gūto pieredzi, Jozua izstrādāja paņēmienus, kā tie pieveicami. Sava karaspēka atlases vienībām viņš lika ar zobeniem pārcirst zirgiem kāju cīpslas un kaujas ratos iemest degošas lāpas. Pēc tam straujā pārgājienā Jozua ar savu karaspēku devās Meromas ūdeņu virzienā un ar pēkšņu uzbrukumu pārsteidza kānaāniešus viņu apmetnē. Sīvā cīņā tie tika galīgi sakauti. Vajājot bēgošos ienaidniekus, izraēlieši gandrīz visus tos iznīcināja. Kaujas lauku klaja cilvēku un zirgu līķi, kā arī degošo kaujas ratu atliekas. Zibenīgos triecienos Jozua ieņēma pilsētu pēc pilsētas, pārvērzdams tās krāsmatās un apkaudams iedzīvotājus. Nepārskatāmo laupījumu, ko sastādīja dažādas vērtīgas mantas un lopi, viņš taisnīgi sadalīja starp Izraēla ciltīm.
KĀ JOZUA PĀRVALDĪJA ĶĀNAĀNU.
Kānaānas iekarošana ilga septiņus gadus. Asiņainas cīņas gāja bojā trīsdesmit viens kānaāniešu ķēniņš un liels skaits iedzīvotāju. Izņemot Jeruzalemi un dažas citas nocietinātas pilsētas jūras piekrastē un kalnu apvidos, visa zeme no dienvidu robežām līdz pat Baāl- Gadai Libānas ielejā nonāca izraēliešu varā.
Tagad Jozua ķērās pie Kānaānas sadalīšanas starp atsevišķām izraēliešu ciltīm. Pavisam to bija trīspadsmit, jo Jāzepa cilts sadalījās divās viņa dēlu Efraima un Mana-
ses cilts grupās. Ņemot vērā to, ka Rūbena un Gada ciltis, kā ari puse Manases pēcnācēju bija saņēmuši zemes Pār- jordānā, bet Ievītiem nepienācās atsevišķa platība, zemi vajadzēja ierādīt deviņām pāri palikušajām ciltīm, kā ari Manases cilts otrai pusei. Tādā kārtā Kānaāna tika sadalīta desmit novados. Dienvidos apmetās Simeona, Jūdas un Benjamīna pēcnācēji. Pārējo iekarotās zemes tiesu, ejot ziemeļu virzienā, saņēma Ēfraima, Manases, Isašāra, Ze- bulona, Naftāla un Ašera ciltis. Nelielo Dana cilti iespieda šaurā joslā starp jūru un kalniem rietumos no Benjamīna un Jūdas ciltīm ierādītajām zemēm, bīstamā tuvumā filistiešiem, kuri vēl nebija piedalījušies karā ar izraēliešiem.
Ēfraima cilts novadā atradās Silo pilsēta. Tā tika izraudzīta par pastāvīgu saiešanas telts un derības šķirsta uzstādīšanas vietu. Tādā kārtā Silo kļuva par pirmo Izraēla galvaspilsētu, kurai vajadzēja saliedēt izkliedētās ciltis vienotā tautā. Ļevītiem dzimtsīpašumā ierādīja četrdesmit astoņas pilsētas, kurās viņi pēc Mozus rīkojuma pildīja savu reliģisko misiju, gūdami sev ienākumus no lopkopības un desmitās tiesas, ko vajadzēja maksāt apkārtējiem iedzīvotājiem. Tāpat Pārjordānā un pašā Kānaānā tika nozīmētas sešas pilsētas, kurās no asinsatriebības varēja patverties ikkatrs, kas bija nejauši nogalinājis kādu cilvēku. Par savu rezidenci Jozua izvēlējās Timnat-Seras pilsētiņu Ēfraima augstienē.
Izpildījušas Mozum doto solījumu, Rūbena, Gada un Manases ciltis tagad alka atgriezties savās Pārjordānas zemēs. Jozua svētīja tās ceļam un piekodināja būt uzticīgām kopējai svētnīcai Silo pilsētā, kur atradās Jahves mājoklis.
«Ar lielu bagātību jūs atgriežaties atpakaļ savās teltīs,» viņš teica atvadoties, «ar vareni daudz lopiem, ar sudrabu un ar zeltu, ar varu un ar dzelzi un ar ļoti daudz drēbēm. Tādēļ daliet savu no ienaidniekiem iegūto laupījumu ar saviem brāļiem!»
Taču drīz vien Silo pilsētā. pienāca satraucoša vēsts: Rūbena, Gada un Manases kareivji, atgriezdamies Pārjordānā, uz kāda pakalna uzcēluši altāri, kur upurējuši Jahvem. Tādējādi viņi bija piesavinājušies tiesības, kādas bija vienīgi Silo pilsētas priesteriem. Līdz ar to Mozus ticībai jau pašā sākumā draudēja šķelšanās, kuras sekas varēja būt ari Izraēla politiska sadrumstalošanās.
Jozua nosprieda šķelšanās mēģinājumu apspiest iedīgli un sapulcēja Silo pilsētā pārējo cilšu karaspēku, lai ar ieročiem rokā pārmācītu vaininiekus. Taču brāļu karam šādā brīdī, kad izraēlieši vēl nebija nostiprinājusies nule iekarotajā zemē, varēja būt visai draudīgas sekas. Tāpēc tika nolemts vispirms aizsūtīt pie atkritējiem sūtņus, kurus vadīja virspriestera Ēleāzara dēls Pinehass.
Ieradies Gileādā, Pinehass ar šādiem vārdiem norāja Rūbena, Gada un Manases pēcnācējus:
«Kas tā ir par uzticības laušanu, ko jūs esat izdarījuši pret Izraēla dievu, novērsdamies šodien nost no tā kunga, ka jūs esat sev uzcēluši altāri, ar to saceldamies pret to kungu?»
Bīdamies kara ar saviešiem, Pārjordānas izraēliešu vecajie kvēli noliedza, ka viņiem būtu bijis padomā atsacīties no paklausības Silo priesteriem, un taisnojās, ka pie Jordānas uzceltais altāris bijis domāts tikai kā piemineklis, kuram vajadzētu apliecināt viņu pateicību Jahvem par gūtajām uzvarām.
Atbilde nebija diezcik pārliecinoša, taču sūtņi, par katru cenu gribēdami izvairīties no brāļu kara, atzina to par apmierinošu. Starp citu, viņi bija pārliecināti, ka iebiedētās Pārjordānas ciltis nekad vairs nemēģinās atšķelties no Izraēla reliģiskās kopienas.
Jozua vēl ilgus gadus bija Izraēla cilšu vadītājs. Viņa lielā autoritāte saliedēja tautu. Kānaānā izkliedētās ciltis bez iebildumiem atzina viņa vadību, un Silo svētnīca bija vienīgais Jahves mājoklis. Taču Jozua bažījās par to, kas notiks pēc viņa nāves. Viņš neredzēja neviena, kas varētu stāties viņa vietā, un baidījās, ka Izraēla ciltis, palikušas bez stingras vadības, tieksies katra pēc neatkarības, kaitējot kopīgajai reliģijai un kopīgajam labumam. Gribēdams to novērst, viņš sasauca Sihemā tautas sapulci, nolasīja tai vēlreiz Mozus bauslību un lika svinīgi apsolīt, ka tā nekalpos svešiem dieviem. Atzīmējot ar Jahvi atjaunoto derību, Jozua uzstatīja zem ozola lielu akmeni un teica: