Ilgu laiku pētnieki lauzīja galvas par 1. Mozus grāmatas pirmās nodaļas otro pantu, kur runa ir par dieva garu jeb, pareizāk, — par dieva dzīvinošo elpu, kas lidinājusies pār ūdeņiem. Šo pantu iztulkoja daždažādi, reizēm pavisam fantastiski, līdz feniķiešu pilsētas Ugaritas (netālu no mūsdienu Ras-Šamras Sīrijā) drupās atrada ķīļraksta plāksnītes ar mitoloģiskām poēmām. Kosmogoniskajā mītā zinātnieki atklāja tekstu, kurā runa ir par dievu, kas līdzīgi perētājam putnam notupies virs ūdens un izperējis no haosa dzīvību. Nevar būt nekādu šaubu, ka dieva gars, kas lidinās pār ūdeņiem, ir šā Ugaritas mīta atbalss.
Bībeles nostāsts par pasaules radīšanu neapšaubāmi radies priesteru darbistabu klusumā, un tas kā teologu intelektuāla koncepcija neatrada piekrišanu plašās ebreju tautas masās.
Vienkāršo ļaužu iztēlei laikam tuvāki bija dramatiskie mīti per dievu varonīgo cīniņu ar milzīgo haosa briesmoni. Vecās Derības tekstos saglabājušās šo tautas ticējumu nepārprotamas pēdas. Ugaritas poēmā dievs Baāls uzvar septiņgal- vaino pūķi Leviatānu. Jesajas grāmatas 27. nodaļas 1. pantā mēs burtiski lasām: «Tanī dienā tas kungs piemeklēs ar savu garo, lielo un stipro zobenu Leviatānu, žiglo un veiklo čūsku, otru Leviatānu, lunkano čūsku, un nokaus lielo jūras pūķi.» Pūķi sastopam vēl ar Rahaba vārdu. Par Jahves konfliktu ar Rahabu piemin tāpat ījaba grāmata, viens no psalmiem, kā arī Jesajas grāmata.
Mums palaimējies tajā ziņā, ka varam izsekot ceļus, pa kādiem vēsturē virzījies mezopotāmiešu mīts par dievu cīņu ar briesmoni. Šumeru laikā uzvarošais dievs, kurš pieveica pūķi, bija Enlils. Kad Mezopotāmiju iekaroja akadiešu ķēniņš Hamurapi, par pūķa uzvarētāju kļuva Marduks. Apritēja gadsimti, un hegemoniju Divupē ieguva asīrieši, un tad valsts augstākā dieva godā iecēla Ašuru. Asīriešu rakstveži uz ķīļraksta plāksnītēm izkašņāja Marduka vārdu un tā vietā ierakstīja paši savu cilts dievu Ašuru. Taču viņi to izdarīja nevīžīgi, un dažkārt tekstā Marduka vārds palika nepamanīts. Beidzot mīts nonāca Palestīnā, kur ebreji lika Jahvem cīnīties ar briesmoni Leviatānu vai Rahabu. Pēc dažu zinātnieku domām, šo mītu pārņēmuši pat kristieši, likdami svētajam Jurim leģendā nogalināt pūķi.
Sakarā ar Bībeles nostāstu par pasaules radīšanu interesanti pieminēt kādu faktu, kas ir visai raksturīgs tiem ļaudīm, kuri Vecajā Derībā redzēja visu cilvēku zināšanu alfu un omegu. Kā 1654. gadā paziņoja Īrijas arhibīskaps Ušers, svēto rakstu vērīga izstudēšana liecinot, ka dievs radījis pasauli 4004. gadā pirms m. ē. Veselu gadsimtu šo gada skaitli ievietoja visos kārtējos bībeles izdevumos un visus, kas to apšaubīja, uzskatīja par ķeceriem.
Tomēr arhibīskapam Ušeram uzbruka bīskaps Laitfūts, pārmezdams savam amata brālim neprecizitāti aprēķinos. Pēc viņa aplēsēm, pasaule bija radusies 23. oktobrī pulksten 9 no rīta 4004. gadā pirms m. ē.
Tāpat šumeru iztēles auglis ir arī paradīze. Mītā par dievu Enki paradīze attēlota kā liels ar kokiem apaudzis dārzs, kur cilvēki un zvēri dzīvo vislabākajā saticībā, nepazīdami' sāpes un slimības. Sis dārzs atradies Persijā, Dilnumas apvidū. Turpretim bībeles paradīze neapšaubāmi meklējama AAezopotāmijā, kur sākas četras upes, no kurām divas ir Tigra un Eifrata.
Abos šajos mītos vērojamas apbrīnojamas analoģijas. Nav mūsu uzdevums šeit tās izklāstīt visos sīkumos, taču jāpasvītro, ka abos nostāstos ietverta ideja par cilvēka pagrimšanu. Bībelē čūska pierunā Ādamu un Ievu nobaudīt «labā un ļaunā atzīšanas koka» augļus, bet mezopotāmiešu mītā šāds divkosīgs pavedinātājs ir dievs Ea. Abās versijās pausta doma, ka labā un ļaunā atskarsme jeb gudrība dara cilvēku līdzīgu dieviem un nodrošina viņam nemirstību. Atcerēsimies, ka paradīzes dārzā līdzās «labā un ļaunā atzīšanas kokam» auga vēl «dzīvības koks», kas spēja dot nemirstību. Jahve padzina Ādamu un Ievu no paradīzes dārza ne tikai nepaklausības dēļ, bet arī bīdamies, ka tie tieksies pēc «dzīvības koka» augļiem un līdzīgi dievam iemantos nemirstību. 1. Mo- .zus grāmatas 3. nodaļas 22. pantā lasāms: «Un dievs tas kungs sacīja: Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs un ļauns! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!» («…kā kāds no mums» —atkal politeisma palieka!).
Zināmā mērā noskaidrojusies arī Bībelē minētās kārdinātājas čūskas izcelsme. Šumeru varonis Gilgamešs devies uz pa- rddīzes salu, kur mitinājies dievu mīlulis Utnapištims, lai no viņa dabūtu dzīvības zāli. Kad varonis atgriezies pāri upei, viens no dieviem, negribēdams, lai cilvēks nemirstībā kļūtu viņiem līdzīgs, čūskas izskatā izniris no ūdens un izrāvis Gilgamešam no rokām brīnišķīgo augu. Starp citu, šeit atzīmēsim, ka šajā šumeru teiksmā droši vien meklējams izskaidrojums tam, ka daudzus gadsimtus kopš Ābrahāma laikiem ebreji Jahvi iztēlojās čūskas veidā. Tikai priesteri, nikni uzstādamies pret līdzīgiem dieva attēliem, pasludināja šo simbolu par elkdievību un izskauda.
Arheologi kādas Mezopotāmijas .pilsētas drupās atrada akadiešu zīmogu ar tajā iegravētu ainu, par kuru var domāt, ka tā ilustrē nostāstu, kas izmantots par prototipu Ādama un Ievas teiksmai. Sajā dobjgravējumā redzams koks ar čūsku, bet tam abās pusēs divi cilvēki: vīrietis ar ragiem un sieviete. Taču lojāli jāatzīst, ka tēlu apveidi ir stipri bojāti, tāpēc tos grūti pazīt, un vairāki pētnieki izteikuši šaubas, vai šim zīmogam ir maz kas kopīgs ar mītu par pirmajiem cilvēkiem. Bet, tā kā tomēr nav izdevies atrast citu, pārliecinošāku izskaidrojumu šai ainai, tad pārsvaru gūst atziņa, ka jau Mezopotāmijā bijusi pazīstama teiksma par Ādamu un Ievu.