Jau kopš neatminamiem laikiem cilvēkus interesējis jautājums, kāpēc dievs radījis Ievu tik dīvainā kārtā, un proti, no Ādama ribas. Viņam pie rokas taču bija pietiekami daudz mālu, no kuriem, tāpat kā vīrieti, varēja izlipināt arī sievieti. Babilonas drupās atraktās ķīļraksta plāksnītes sniedz tam visai pārsteidzošu izskaidrojumu. Izrādās, ka visu nosacījis kāds diezgan jocīgs pārpratums. Šumeru mītā dievam Enki ir slima riba. Ribu šumeru valodā sauc par «ti», bet dievietei, kura tika aicināta, lai izārstētu Enki slimo ribu, vārdā bija Ninti, tas ir «ribas sieviete», taču «nin-ti» nozīmē vēl ko citu — «dot dzīvību». Tātad apzīmējumu Nin-ti varēja vienādā mērā saprast gan kā «ribas sievieti», gan kā «dzīvību devēju sievieti».
Un tieši šeit meklējams pārpratuma izskaidrojums. Ebreju ciltis «Nin-ti» aizvietoja ar Ievu, kura bija viņu teiksmainā cilvēces pirmmāte jeb «dzīvību devēja sieviete». Bet arī izteiciena «Nin-ti» otrā nozīme («ribas sieviete») ebreju atmiņā nebija izgaisusi. Un tāpēc tautas nostāstos radās juceklis. No Mezopotāmijas laikiem ļaudis atcerējās, ka Ievai ir arī kaut kas kopīgs ar ribu, un, pateicoties šim apstāklim, izplatījās dīvainā versija, ka viņa radīta no Ādama ribas. Šeit mums ir vēl viens pierādījums, cik lielā mērā ebreji savas teiksmas bija aizguvuši no Mezopotāmijas tautām.[5]
Toties nostāsts par Kainu un Ābelu šķiet esam tikai ebreju iztēles auglis. Šajā teiksmā ebreju ciltis pūlējās izskaidrot, kāpēc Jahve, viņu labdarīgais tēvs, nosodījis cilvēci ar nemitīgu grūtu darbu, ciešanām un slimībām. Daži Bībeles pētnieki domā, ka šajā leģendā saglabājušās vēl arī to konfliktu atbalsis, kādi sirmā senatnē radušies klaiņojošām ganu tautām ar ciltīm, kuras sāka nodarboties ar zemkopību un apmetās vienā vietā uz pastāvīgu dzīvi. Ebreju ciltis tolaik piederēja pie ganu tautām, un tāpēc avju gans Ābels viņu uztverē kļuva par Jahves mīluli un zemkopja Kaina upuri. Šeit gan būtu atzīmējams, ka cilvēces attīstības vēsturē parasti notika otrādi, un tieši klejojošās lopkopju ciltis uzbruka miermīlīgi noskaņotiem zemkopjiem. Šis subjektīvisms Bībeles teiksmā katrā ziņā ir ļoti raksturīgs un liecina, ka nostāsts par Kainu un Ābelu radies ļoti tālā pagātnē, kad ebreji vēl piederēja pie klejotāju tautām. Laikmetā, kad ebreju ciltis jau bija apmetušās uz dzīvi Kānaānā un tām pašām vajadzēja aizstāvēties pret tuksnesī klejojošām kareivīgām tautām, šī teiksma jau bija kļuvusi par anahronismu, taču tā saglabājās kā godājams mantojums no tiem laikiem, kad ebreju senči paši vēl bija klaiņojoši lopkopji.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados milzīgu satraukumu izraisīja atklājums, kam bija sakars ar Bībeles grēku plūdiem. Kādu dienu vienkāršais Britu muzeja darbinieks Džordžs Smits sāka atšifrēt ķīļraksta plāksnītes, kas bija atsūtītas no Ninīves un glabājās muzeja pagrabos. Sev par lielu izbrīnu, viņš uzdūrās uz cilvēces vēsturē pirmo poēmu, kurā aprakstīti šumeru leģendārā varoņa Gilgameša darbi un piedzīvojumi. Kādu dienu Smitam likās, ka viņš redz sapni. Uz vairākām plāksnītēm viņš bija atradis grēku plūdu no
stāsta fragmentus, kas bija pārsteidzoši līdzīgi Bībeles versijai. Kad Smits tos publicēja, viktoriāņu Anglijas dievticīgie liekuļi, kuri Bībeli uzskatīja par svētu, paša dieva iedvesmotu grāmatu, sacēla protestu vētru. Viņi nevarēja samierināties ar domu, ka stāstījums par Nou aizgūts no šumeriem. Pēc viņu uzskatiem, viss, ko Smits bija izlasījis, drīzāk bija nejauša sīkumu sakritība. Strīdu galīgi izšķirt varētu tikai tad, ja izdotos atrast iztrūkstošās ķīļraksta plāksnītes, taču tas šķita pilnīgi neiespējami. Tomēr Smits nepadevās. Viņš pats devās uz Mezopotāmiju un taisni neticamā kārtā Ninīves milzīgajās gruvešu kaudzēs atrada grēku plūdu nostāsta iztrūkstošos fragmentus, kuri visā pilnībā apstiprināja viņa tēzi. Par to liecināja tādi identiski fragmenti kā kraukļa un baloža palaišana no šķirsta, kalns, uz kura šķirsts bija nosēdies, plūdu ilgums, kā arī pati nostāsta morāle: cilvēcei uzlikts sods par grēkiem, bet dievbijīgs cilvēks ticis saudzēts. Protams, ir arī atšķirības. Sumeru Noa saucas par Utnašpi- timu, mīta sākotnējā variantā sastopamies ar daudziem dieviem, kuriem piemīt visas cilvēku vājības, turpretim Bībelē grēku plūdus cilvēku dzimumam uzsūta pasaules radītājs Jahve, kuru mēs redzam visspēcīgu un varenu. Mīta pārstrādājums monoteistiskā garā radies droši vien vēlākā laikā, bet galīgo reliģisko un ētisko padziļinājumu tam acīmredzot piešķīruši no priesteru aprindām nākušie apstrādātāji.
Pieredzējušiem vēsturniekiem zināms, ka teiksmas bieži vien ir izpušķota vēsture un ka tajās nereti ietverts patiesības grauds. Tāpēc radās jautājums, vai arī nostāsts par grēku plūdiem nevarētu būt kādas aizmirstas stihiskas katastrofas atbalss, kura nostiprinājusies cilvēku paaudžu atmiņS.
Šo jautājumu apbrīnojamā kārtā izšķīra lielais angļu arheologs Leonards Vūlijs, Oras atradējs. Milzīgā mēslainē, kas gadu tūkstošos bija sakrājusies pie šumeru galvaspilsētas mūriem, viņš izraka šahtu un četrpadsmit metru dziļumā atklāja šumeru ķēniņu kapenes no trešās tūkstošgades sākuma pirms i mūsu ēras, kurās bija saglabājušies milzīgi dārgumi un pat apbedīto valdnieku mirstīgās atliekas.