MIRDZA KĻAVA
BALTĀ ZIEMA
SNIEG
Balts un balts, visapkārt balts. Jau trešo dienu snieg, laikam tur augšā kāds atvēris sniega kastes vāku, un viss krājums gāžas uz zemes. Pirmajā dienā sniega pārslas krita lēnām, it kā apdomīgi noskatīdamās vietu, kur katrai nosēsties, bet otrajā no Gaujas krastmalas puses atdrāzās vējš un sākās trakulīgs sniega dancis. Gaujmalā Vijolīšu gravu piedzina neizbrienamām viļņainām kupenām, sētas stabiem uzlika baltas cepures. Sniega vērpetes, vējam spītējot, centās aizķerties, kur vien iespējams, pat kailajos kokos. Apstājies pie Lielā Meža, putenis trenca koku zaros sniegu cik spēdams, bet Mežs tikai domīgi šalca un mierīgi noskatījās vēja trakošanā. Vējš noskaitās par
savu bezspēcību, pagriezās uz ciemata «Vecozoli» pusi, noklāja māju jumtus ar vēl biezāku sniega kārtu, pieputināja pagalmus, bet arī te neviens no puteņa nenobijās, tikai māju skursteņi arvien biežāk pūta gaisā pelēcīgu dūmu dvašu.
Viskuplākos dūmus izpūta ciemata priekšnieka vectēva Kurmja dzeltenās mājiņas skurstenis. Pats mājas saimnieks siltā istabā, ērti atlaidies šūpuļkrēslā, uz ceļiem uzsedzis rūtainu segu (jo siltuma, pēc viņa domām, nekad neesot par daudz), skatījās kamīnā, kura sārtajā uguns mutē omulīgi sprēgāja dzirksteles. Iepretī vectēvam uz zaļā dīvāna sēdēja kaķēns Miks un vāverēns Toms. Viņi vairākus vakarus pārmaiņus lasīja vectēvam Kurmim grāmatu «Raibā vasara». Toms, pabeidzis pēdējo nodaļu, aizvēra vākus.
— Ir gan jocīgi, — kaķēns Miks brīnījās, — citur pasaulē ir tieši tādi paši kā mēs un dzīvo arī tāpat kā mēs.
Vāverēns Toms sprieda citādāk:
— Simts punkti, ka «Raibajā vasarā» patiešām ir rakstīts par mums, kā tu, vectēv, domā?
Vectēvs nešaubīdamies atbildēja:
— Vāverēnu Tomu un kaķēnu Miku ir pilna pasaule, bet tāds ciemata priekšnieks kā profesors Kurmis ir tikai viens, tāpēc — saprotiet paši … Pa vasaru visādi ekskursanti maisījās apkārt, kāds būs noskatījis mūsu ciematu.
— Tad jau . . . tad jau … — Miks sastostījās, — mēs nevaram būt droši, ka atkal par mums neuzraksta.
— Vēl arvien snieg, — Toms, piegājis pie loga, vēroja, kā vējš dzenāja sniega pārslas, te patrencot tās sānis, te brīžiem pasviežot augšup, bet galu galā tās visas nokrita zemē.
Arī vectēvs, nepieceļoties no šūpuļkrēsla, palūkojās.
— Jā, baltā ziema ir klāt.
Tai mirklī Vijolīšu gravas virzienā sniegs pašķīda uz visām pusēm, balts mākonis traucās pāri kupenām, uzvirmojot platu sniega vērpeti.
Vectēvs pietrūkās kājās, bet Miks ar vienu lēcienu bija logam klāt.
— Kas tas? — visi trīs izbrīna pilnās balsīs reizē iesaucās. Tikai pēc laba laika viņi uzzināja, par ko toreiz brīnījās.
KARTĪBAI JĀBŪT
— Kārtībai jābūt! — to ciemata «Vecozoli» priekšnieks, pensionētais zemes rakšanas darbu profesors Kurmis, bieži vien atkārtoja pie sevis un pārliecinoši skaļā balsī izteica, citiem dzirdot. Lai kārtību neaiztramdītu prom nekārtība, priekšniekam nācās daudz ko atcerēties, bet vai visu var paturēt prātā? Turklāt vectēvs atzinās: viņa galva esot tik pilna ar lielām un vērtīgām zināšanām, ka tur ikdienas sīkumiem vairs vietas nav. Un kālabad izgudrots papīrs un zīmulis? Tāpēc viņš svarīgiem pierakstiem iekārtoja sarkanvākainu piezīmju grāmatu, ko glabāja rakstāmgalda kreisās puses pirmajā atvilktnē blakus garšvielām, taču sarkanajai grāmatai piemita nelāga īpašība pazust un noslēpties visneiedomājamākās vietās.
Domājot par svarīgo ciemata priekšnieka pienākumu, vectēvs Kurmis atvēra rakstāmgalda kreisās puses pirmo atvilktni. Piezīmju grāmata atkal bija nozudusi. Lielā meklēšana, tāpat kā citās reizēs, sākās ar domāšanu, bet vienlaikus radās daudz domu, un nevarēja saprast, kura pareizākā. Brīdi prātojis, ciemata priekšnieks nolēma pārskatīt rakstāmgalda atvilktnes, gaisā jau uzskriet grāmata nevarēja. Pārmeklējot pirmo atvilktni, uz grīdas nokrita dažas garšvielu kārbiņas un paciņas, neveikli vandoties otrajā atvilktnē, pāris zāļu tēju tūtiņu mīksti nosēdās blakus garšvielu kārbiņām un paciņām. Sarkanos vākus neredzēja, tikai zāļu tēju smaržas pārlidoja pari istabai. Pagrūstīja arī naglas un instrumentus trešaja atvilktnē.
— Re, atradās pagājšmēnes pazudušais kabatas nazis, biju no tā jau atvadījies. Nav sliktuma bez labuma. — Atradums ieceļoja vestes kabatā. — Tikpat kā no jauna nopirkts.
Rakņājoties rakstāmgalda labajā pusē, arī vairākām galvas sāpju tablešu paciņām un ozolzīļu kafijas bundžiņai gribot negribot nācās piebiedroties raibajiem sīkumiem uz grīdas.
Maķenīt atpūties šūpuļkrēslā, pazudušās grāmatas meklētājs piecēlās un atvēra sienas skapja durvis.
— Varbūt tur būšu nogrūdis?
Spieķis un vecā salmu platmale pārvietojās istabas vidū uz svītrainās grīdsegas, turpat pievienojās divas no jaunības dienām saglabātas lāpstas un lielā tumšzilā iepirkumu soma. Sarkanās piezīmju grāmatas kā nebija, tā nebija.
Jau piekusušais meklētājs, iegrimis pārdomās, staigāja pa istabu — piecus soļus uz priekšu un tieši tikpat daudz atpakaļ.
Lielais sienas pulkstenis četras reizes nosita bim-bam. Ahā! Toms un Miks sen no skolas pārnākuši, tūliņ jāuzgriež telefona numurs 500.
— Vai Toms? Abi ar Miku nekavējoties ierodieties pie manis!
Pēc brītiņa vāverēns Toms un kaķēns Miks jau stāvēja ciemata priekšnieka istabā.
— Vai kādas nepatikšanas? — vāverēns Toms paskatījās nekārtībā uz grīdas.