— Labdien, — Marss apstājās, ticis vilkam blakus.
— … bdien .. . bdien . . .
— Uz kurieni Pelēcis tā saposies? — Marss paskatījās cirvītī, kas kā papildgreznojums spīdēja virs Pelēča jostas sprādzes, saprata, kurp vilkam ejams.
— Kurvis jāpin. Laikus jādomā par kartupeļu stādīšanu. Es pēc klūdziņām uz Gaujmalu, — mānīšanās kā tāda pavēl- niece nāca no Pelēča mutes, gandrīz vai viņam pašam negribot.
— Nemels niekus, cik ūdu ieliki?
— Vienu.
— Cik?
— Divas.
— Cik pa īstam?
— Divas, ka tev saka.
— Nu, skaties, ja būs vairāk, konfiscēšu visas, hm-mmm, — Marss norūca.
— Uz redzi, — Pelēcis pacēla ķepu pie cepures.
— Pagaidi, kapec tik steidzīgs. Žagata Zvadzinataja pilnu mežu piežvadzinājusi, tu mazos esot baidījis.
— Es?
— Nu jā.
— Interesanti, kāpēc es pats to nezinu, kad un kur tas bija?
— Toreiz, kad viņiem iedevi iesauku Miktomjēkabs.
— Par iesauku visi ir sajūsmā, un baidījis nevienu neesmu. Viņi paši baidījās. Nav mana vaina, ja kāds jokus nesaprot.
— Tie tavi joki. . .
— Maniem jokiem nav nekādas vainas. Kas tev atkal nepatīk? Es tagad esmu labs, un, kad esmu labs, to neviens neredz, mūžīgi meklē, kur piesieties.
— Hm-mmm . . . Labs, labs, no tāda labuma, kas domāts, tikai lai citi redzētu, liela labuma nav.
— Eh, mani neviens nesaprot, — Pelēcis klusām nomurmināja un neatskatoties soļoja prom.
Tā viņi aizgāja katrs uz savu pusi.
Marss, turpinot ceļu, nodomāja: nelabi iznāca ar Pelēci — neatsveicinājās, apvainojās laikam.
Vilks Pelēcis patiešām jutās apvainots: «Pareizi saka un netic par tām ūdām, ja divas, tad divas, kad pats esi tik godīgs, tad nedomā par otru sliktu vien. Un, ja es runāju, kā domāju, tūliņ — nepieklājīgs.»
Ar šādām domām noņemoties, Pelēcis gandrīz nepamanīja, ka garām jau Vecozolu ciemats un Vijolīšu grava, kur kājas nesa, tur gāja. Gaujmalā, pie kārklu krūmiem ieraudzījis ūdas āliņģi, vakardien cirstu, bet šodien paspējušu aizsalt, tūliņ atjēdzās. Nelāgās domas no galvas vienkārši ar krišanu izkrita. Vispirms vajadzēja dot darbu mazajam cirvītim, tikai pastumjot malā āliņģī sacirstā ledus lauskas, Pelēcis ieraudzīja, ka aukla no zaru žāklīša nav notīta. Pacēlis ūdu gaisā, makšķernieks pārliecinājās — ēsmas raudina dzīva un vesela. Skaidrs, līdaka te nav ciemojusies. Pelēcis nogremdēja ūdu atpakaļ, nolika šķērskoku pāri āliņģim, ar kāju uzbužināja sniegu virsū un gāja labu gabalu tālāk, kur dziļā piekrastes bedrē lielo lomu gaidīja otra ūda. Gaidīja, bet nesagaidīja.
Pelēcis spriedelēja: «Pagājušajā ziemā, kad liku divdesmit ūdas, tad bija loms, ko paskatīties un pabrīnīties. Tagad Meža padomes lēmums — drīkst tikai divas. Dziedi vai raudi, jāsamierinās ar tādu pliku nabadzību. Varbūt patālāk no ciemata, pie Augstajiem krastiem, vēl kādu ūdu pārīti ielikt? Eh, labāk jau ne.» Vilks Pelēcis noturējās, neaizgājis uz Augstajiem krastiem. Kaut arī bez loma, viņš gluži omulīgs atgriezās mājās.
VECMĀMUĻA VĀRNA UN ŽAGATA ZVADZINĀTĀJA GARLAIKOJAS
Vecmāmuļai Vārnai un žagatai Zvadzinātājai bija pienākušas garlaicīgas dienas. Atlido žagata Zvadzinātāja ciemos pie vecmāmuļas Vārnas, vēl nepaspējusi novilkt mēteli, prašņā:
— Vai ciematā kas ir noticis?
— Nav, nekā nav. Vakar pa virtuves logu redzēju, kā vilks Pelēcis aizslāja uz Gauju, bet tas nav pirmo reizi, aizvakar viņš gāja pa to pašu ceļu.
— Un viņa katastrofa ar motociklu arī nekas liels nebija, tikai spogulis nolūza. Ne tur daudz ko atcerēties, ne runāt.
— Tu taču nopirki tālskati, vai mežā neko neievēroji?
— Ko nu, to vien redz, kā cits skrien uz darbu, cits uz skolu. Nav nekā jauna.
— Jā, kļūst arvien garlaicīgāk . . .
— Garlaicīgāk gan, bet mūsu jaunībā, atceries . . .
Un viņas vismaz pāris stundu atminējās, ka viņu jaunībā, tad gan, kas tik viss nenotika. Pēc tam šķīrušās, katra savā mājā gaidīja jaunumus. Un tad pēkšņi kādā vējainā dienā . . .
SESKA EIDA IZGUDROJUMS
Kādā vējainā pēcpusdienā tie trīs, kurus nu jau dažkārt mēdza saukt vienā vārdā — Miktomjēkabs, nākot no skolas mājup, tikko izkļuvuši no Lielā Meža, izdzirda neparastu šņākoņu. Tūliņ arī ieraudzīja gar pļavas malu drāžamies sniega mākoni. Visiem trim izskatījās, ka baltā vērpete ir milzīga. Un vai, redzot ko tādu, varētu arī nebrīnīties? Par to nevarēja būt ne runas. Trīs gājēji sastinga un, acis iepletuši skatoties, palika stāvam uz vietas kā zemei piesaldēti. Nonākusi blakus tiem trim, kurus izbrīna turēja ciet un neļāva ne pakustēties, šņācošā vērpete apstājās, un no tās iznira tāda kā buru laiva, kā ragavas. Tas bija kas pazīstams, un draugiem izbrīna sarāvās mazāka, toties ziņkārība auga augumā. Vispirms vāverēns Toms piegāja tuvāk jocīgajai mašīnai, arī Jēkabiņš un Miks sekoja. Vēl maķenīt, un jau varēja labi saredzēt pie stūres sēdošo ugunsdzēsēju sesku Eidi, kurš ziemā veica arī pastnieka pienākumus, jo žagata Zvadzinātāja bija aizgājusi pensijā.
— Tu, Eidi, otrreiz mūs izbrīnē ar savu sniega ārdīkli, ātceries, Mik, — Toms atgādināja kaķēnam, — tovakar, kad lasījām vectēvam grāmatu, gar Vijolīšu gravu aizdrāzās tāds pats mākonis kā šodien.
— Jā, tāds pats, tikai istabā, pa logu skatoties, nelikās tik liels.
— Tas nav sniega ārdīklis, — Eidis aizrādīja, — bet mans izgudrojums un saucas vēja jahta.
— Tad tu vienīgi vējainā laikā vari braukt? — Miks neprata noslēpt vilšanos.