Zaķēns Jēkabiņš neko neprasīja, tikai, acis iepletis, brīnījās, katrs izgudrojums taču ir pelnījis, lai to apbrīnotu.
— Es nebūtu sesks Eidis, ja paļautos kaut kam tik nepastāvīgam kā vējš. Manai jahtai ir arī motors. Kāpiet iekšā, aizraušu līdz ciematam.
Piesolītais brauciens bija pavisam īss ceļa gabaliņš, tomēr pasēdēt vien tādās kamanās ir kas sevišķs.
— Kolosāli! — Toms, Miks un Jēkabiņš kā pēc komandas reizē iesaucās un — viens divi — vēja jahtā iekšā.
— Vectēvam Kurmim vedu vēstuli no ārzemēm, — sesks Eidis pavicināja pasta somu.
— Vai tā nav no Āfrikas? — Miks steidzīgi pajautāja to pašu, ko gribēja noprasīt ari Toms.
— Varbūt ir, man tas nav jāzina, — Eidis ieslēdza motoru. Radās pamatīgs troksnis, mašīna drebinājās un kratījās, tad sākumā lēnām, bet drīz vien ātrā gaitā šļūca uz priekšu. Propelleris griežoties ietina braucējus sniega vērpetē.
— Tas tik ir izgudrojums! — vāverēns Toms kliedza, cik vien skaļi spēja, bet to neviens nedzirdēja, seska Eida mašīnas motora troksnis nebija pārkliedzams.
VECMĀMUĻAI VĀRNAI UN ŽAGATAI ŽVADZINĀTAJAI
BŪS KO PĀRSPRIEST
Vectēva Kurmja lielajai istabai siltumu deva kamīnā degošās malkas šķilas un gaismu griestu lustras trīs spuldzes, kurām piepalīdzēja galda lampa ar savu gaišumu. Pats mājas saimnieks sēdēja grozāmā krēslā visgaišākajā vietā blakus rakstāmgaldam. Izņēmis no vestes kabatas acenes, viņš gausi tās iekārtoja ērtāk uz deguna, tad paskatījās pa labi un kreisi, kur izklaidus sēdēja visi ciemata iemītnieki, arī zaķēns Jēkabiņš un sesks Eidis, kurš, no ilgās runāšanas galīgi piekusis, nobeidza stāstījumu par savu sniega jahtu.
Bija pienākusi kārta atvērt ārzemju vēstuli. Vectēvs piegāja pie rakstāmgalda, pavilka vaļā kreisās puses trešo atvilktni, parakņājies paņēma grieznes un nesteidzīgi atgriezās atpakaļ istabas visgaišākajā vietā. Pacēla vēstuli pret gaismu, paskatījās, tad prātīgi nogrieza aploksnes galā šauru strēmeli.
Kaķēns Miks un vāverēns Toms nemierīgi grozījās krēslos, uztraukušies, ka tikai nesagriež vēstuli, bet aizrādīt vectēvam neuzdrīkstējās.
Ar ciemata priekšniekam piederīgu nopietnību Kurmis izvilka no atgrieztās aploksnes vēstuli un mazliet tajā ielūkojās.
Beidzot lasīs! Nekā. Vai tad kāda sapulce var notikt bez ievadvārdiem?
— Mēs esam sapulcējušies noklausīties vēstuli, ko mums šodien atveda ievērojamais izgudrotājs pastnieks sesks Eidis. So vēstuli no tālās Āfrikas atsūtījusi mūsu ciemata visu iemīļotā bezdelīdziņa Vivita.
Tikko vectēvs beidza runāt, durvis plaši atvērās un istabā ieklupa žagata Zvadzinātāja. Neapsveicinājusies viņa aizelsusies izdvesa:
— Vai jūs redzējāt skrejošo sniega mākoni?
— Redzējām, redzējām. Nomierinies un apsēdies, tev būs jāiztiek bez runāšanas, kamēr nolasīšu vēstuli, — vectēvs Kurmis pavēlēja neaicinātajai viešņai.
Žagata Zvadzinātāja bija ar mieru laiciņu iztikt bez runāšanas, varbūt uzzina no vēstules ko jaunu.
Ciemata priekšnieks sāka lasīt:
«Mīļie draugi! Labdien!
Neesmu jūs aizmirsusi, Mikam un Tomam jau nopirku košļājamās gumijas ar aveņu piegaršu. Āfrikas karstumā izce- pusies neesmu un lielajos lietos izkususi arī neesmu, un kroko- dils mani nav apēdis. Kā redzat, esmu dzīva un tāpēc man iet labi. Man ir briesmīgi maz brīva laika, jums droši vien tāpat. Mēs ar māmiņu, tēti un citām bezdelīgām lidojam pa visu Āfriku. Es redzēju tuksnesi un palmu birzis. Māmiņa nepārtraukti fotografē un, kad atbrauksim pie jums atpakaļ, rādīs diapozitīvus.»
— Kad rādīs, ka tikai es nenokavētu … — vecmāmuļa Vārna vēl ko gribēja sacīt, bet vectēvs paskatījās tik dusmīgi, ka viņa apklusa. Lasīšana turpinājās:
«Krokodilu no Mika pasveicināju, bet tas nemaz nebija vienkārši. Vispirms pagāja laiks, kamēr viņu vienā ezerā satiku, te krokodilu nemaz nav tik daudz, kā jūs domājat. Uzreiz nevarēju sadūšoties ar krokodilu runāt, jo visi teica, ka viņš esot dusmīgs un viņam nevarot uzticēties.
Tas notika tā. Krokodils gulēja ūdenī, acis un deguns vien ārā. Gribēju teikt labdien, bet viņš pēkšņi nogrima. Domāju, viņš ir pagalam un jāmeklē cits krokodils, bet drīz atkal virs ūdens ieraudzīju krokodila acis. Tūliņ teicu: «Labdien! Sveiciens no kaķēna Mika.» Krokodils, tā jokaini kustinot tikai augšžokli, atrūca: «Labi, labi, kur viņš ir, un vai tas Miks ir ap- ēdams?» Es tūliņ laidos prom. Lai Toms neņem ļaunā, ka no viņa nepasveicināju krokodilu.»
To izlasījis, vectēvs pieklusa.
— Labi, ka tāds krokodils mūsu Gaujā nedzīvo . . . Un es viņam sveicienu sūtīju, — Miks nodrebinājās.
— Tas sveiciens jau tev neko nemaksāja, — žagata Zvadzinātāja nelaida garām iespēju ko pasacīt.
— Lūdzu noklausīties līdz galam un tad runāt, — vilku suns Marss pieklājīgi aizrādīja.
Ciemata priekšnieks lasīja tālāk:
«Pie Baltās Nīlas es satiku mūsu pašu Krišjāni Stārķi. Viņš tur zvejo zivis kopā ar savu Āfrikas draugu Marabu kungu, tādu savādu putnu. Ģērbies viņš arī spokaini: sarkana parūka galvā, tumši zaļa fraka, melni garie zābaki. Man Marabu kungs nepatika, visu laiku viņš skatījās apkārt, kā baidīdamies no kāda stiprāka, bet par sevi mazākos nelaida pie zvejošanas. Viņš vispirms sev un citiem to, kā pašam nevajag.
Āfrikā man daudz kas ari ļoti patīk, tuvāk pastāstīšu, kad atgriezīšos ciematā. Savu adresi paziņot nevaru, jo mēs ilgi neuzturamies vienā vietā, ceļojam. Visu gribas redzēt.
Es bieži domāju par mūsu ciematu un Lielo Mežu. Gaidiet mani, pavasarī būšu atpakaļ pie jums.
Sevišķs sveiciens Mikam, Tomam un Jēkabiņam.
Pasakiet vilkam Pelēcim, ka Āfrikā nav vilku, ja viņš atbrauktu, būtu vienīgais un visi uz viņu skatītos.