Jēkabiņš nepaspēja atbildēt, jo ieradās brāļi lūsēni Ciks un Niks.
— Redz, kur atnāca Niks, Ciks, pliks, triks, — Jēkabiņš tūliņ noskaitīja.
— Ko tu teici? Es tev esmu pliks triks? Tu laikam gribi ar mani kauties, — Ciks draudīgi tuvojās Jēkabiņam, kurš atmuguriski kāpās atpakaļ.
— Es negribu kauties, bet gribu dzejot, man pilna burtnīca pierakstīta ar visādām atskaņām.
— Nu zini, ar tādu dzejošanu var iznākt kaušanās, — Ciks pagrieza muguru zaķēnam un pievērsās Tomam. — Un ko tik vērtīgu mums dosi, ja gribēji, lai atnākam?
— Došu patīkamu darbu — notīrīt sniegu no peldbaseina ledus.
— Man laikam tomēr vajadzēs kauties, — Ciks pamāja Nikam, tas paklausīgi nostājās brālim blakus.
— Hokeju spēlēt gribat? — Toms nelikās zinis par Cika dusmām.
Lūsēni Ciks un Niks pagāja malā apspriesties, bet tā saucamais Miktomjēkabs šķūrēja sniegu uz peldbaseina malu, ka putēja vien. Parunājušies un nolēmuši, ka hokejs ir tādu pūliņu vērts, arī lūsēni paņēma lāpstas. Niks tūliņ sāka strādāt, bet Ciks pastaigājās, meklējot sev piemērotāku vietu.
— Ei, Cik, ja tu domā lāpstu cilāt nulle reizes, tad no hokeja atsakies, — Toms aizrādīja.
— Labi jau, labi, tas, ko tu pa šo brītiņu esi paspējis padarīt, arī nav nekāds zilonis, — Ciks beidzot atrada vietu, kur plānāka sniega kārta, bet viņš drīz vien pievīlās, sastopoties ar biezu kupenu, vējam te bija iepaticies pajokoties.
Tā nākošie hokejisti, ik pa brītiņam atpūšoties, nostrādāja trīs stundas, bet attīrīja nelielu gabaliņu. Sagāja visi pieci bariņā padomāt. Kaķēns Miks apgalvoja — pirmajai dienai esot pietiekami daudz padarīts, citādi baseins varot apvainoties, ka no viņa nekas liels nav, ja vienā dienā var notīrīt. Lūsēns Ciks ieteica sasaukt kuplāku talcinieku pulku, pieaicinot visus, kas grib spēlēt hokeju, un brīvprātīgos no tiem, kuri nāks skatīties. Sādu priekšlikumu vienbalsīgi atzina par ļoti, ļoti pieņemamu. Tomam un Cikam uzdeva organizēt nākošo talku.
Lūsēni atvadījušies steidzās uz Lielo Mežu, bet zaķēns Jēkabiņš pie Toma vārtiem apstājās, viņš gribēja ko sacīt, tikai baidījās, vai par viņu nesmiesies, bet, kad Miks pavicināja ķepu atvadām, Jēkabiņš sadūšojās.
— Pagaidi, Mik, es tev gribu ko paprasīt kā mākslinieks māksliniekam.
— Vai tu arī sāc zīmēt?
— Tu esi briesmīgi lielīgs, domā — tikai gleznotāji ir mākslinieki. Vai tad dzejošana nav māksla?
— Ak jā, atceros tavu čikošanos, pikošanos. Bet, kā tu uzreiz sadomāji dzejot, vakar par to nemaz nerunāji.
— Kapec uzreiz, pirms divām nedēļām nosapņoju, ka esmu dzejnieks. Nav jau tūliņ viss citiem jāstāsta.
— Kā nosapņoji?
— Vienkārši. Vakarā lasāmgrāmatā izlasīju smuku dzejoli:
— Kad sniegputenis svilpot sāk, Tad Jaungads drīzi ciemos nāk.
No rīta, kad atmodos, man nelika mieru tie divi vārdi: sāk, nāk un no tās reizes iepatikās vārdiem piemeklēt atskaņas. Es izdomāju, ja Miks ir mākslinieks, es būšu dzejnieks, man tikai drusku kaut kā pietrūkst. . .
— Kā tev drusku pietrūkst?
— Tev ir viegli, ņem un zīmē, bet es tālāk par atskaņām netieku, citus vārdus nevaru sagudrot.
— Es tev palīgs nevaru būt, no dzejošanas daudz nesaprotu. Toms, neko neiebildis, pacietīgi klausījies un visu sarunas
aiku centīgi līdzi domājis, gribēja draugam palīdzēt:
— Pajautāsim vectēvam Kurmim, viņš visu zina.
CERĪBAS VĒL NAV ZUDUSAS
Vectēvs Kurmis bija pieradis, ka viņam prasa padomus gan ā ciemata priekšniekam, gan kā profesoram, un, ja ilgāku aiku padomu prasītāji negadījās, viņš pat apvainojās. Bija ienācis brīdis, kad vairs nebija tālu no apvainošanās, bet stā reizē ieradās trīs, kuri sasveicinājušies tūdaļ sacīja:
— Mēs atnācām prasīt padomu.
Vectēvs mundri noskatījās Mikā, Tomā un Jēkabiņā, svinīgi izpogāja mājas jakai visas pogas, iegrozījās ērtāk krēslā un opietni teica:
— Piesēdiet, kur katram labāk. Būsiet droši vien uz ilgāku palikšanu. Ar padomiem nedrīkst steigties. Kas šoreiz palīdzams?
Klusums. Miks un Toms uzmundrinoši lūkojās uz Jēka- biņu, bet zaķēns pētīja grīdu un draugu iedrošinošos skatienus neredzēja.
— Jēkabiņ, runā taču, — Toms skubināja.
Jēkabiņš kaunējās pats par sevi stāstīt, viņš stostījās:
— Vai Miks nevarētu to pateikt?
— Labi, ja pats nevari, es pasacīšu. Jēkabiņš grib būt dzejnieks.
— Cik es zinu, — vectēvs Kurmis paskatījās Jēkabiņā, — ar gribēšanu vien ir par maz.
— Jēkabiņ, tev pašam jāsaka, ko Miks par tevi var zināt. Citādi nekas neiznāks, — Toms uzstāja.
Jēkabiņš ļoti vēlējās, lai kaut kas iznāktu, tāpēc stāstīja pats:
— Man ir kas vairāk par gribēšanu vien, esmu pierakstījis pilnu burtnīcu ar atskaņām, bet, ko ar tām atskaņām tālāk darīt, nezinu.
Vectēvs Kurmis piecēlās no sava iemīļotā grozāmā krēsla un brīdi domīgi staigāja ap apaļo galdu. Izprātojis, ko sacīt, apstājās istabas vidū.
— Manā bērnībā, kad es biju tikpat jauns kā jūs tagad, nemaz nebrīnāties, es kādreiz biju arī jauns. Jā, tolaik atskaņas sauca par rīmēm un pa visu Gaujmalu dziedāja tādu dziesmu:
— Lūk, ezers, ozols, drēbnieks, Kā gan tas rīmējas? Pa ezeru peld pīles, Un ozolā aug zīles, Un drēbnieks sašuj vīles. Lūk, tā tas rīmējas.
Šodien tā dziesma ir aizmirsta. Jēkabiņ, pamēģini uz to modi, varbūt kas izdodas.
— Tūliņ mēģināt? — Jēkabiņš mazliet nobijās.
— Pamēģini, pamēģini, — Miks un Toms mudināja.
Visi klusēja, lai Jēkabiņu netraucētu, tikai laiku pa laikam saskatījās, vai kāds nožāvājās, bet, nopūloties ar domāšanu, Jēkabiņš to nemanīja. Viņš gudroja, gudroja un beidzot izgudroja: