— Gatavs ir, — zaķēns izteiksmīgi nodeklamēja:
— Pa ezeru peld zīles, Un ozols sašuj vīles, Bet drēbnieks apēd pīles.
— Neder, tu esi tikai sagrozījis vectēva bērnībā dzirdēto dziesmu, — iebilda Toms.
— Un iznāca nepareizi un sliktāk, — Miks arī nebija mierā ar tādu dzejoli.
— Un tā rinda:
— Bet drēbnieks apēd pīles. —
Vai tā nav laba? — Jēkabiņš gaidīja atbalstu no vectēva.
— Neder, tavs dzejolis neder, — vectēvs Kurmis pievienojās Mika un Toma spriedumam.
— Bet kā sadomāt, lai derētu? — Jēkabiņš gandrīz vai raudāja.
— Galu galā esmu zemes rakšanas darbu, nevis dzejošanas profesors, ja gribi dzejot, domā pats.
Tādi vārdi «domā pats» Jēkabiņu nemaz neiepriecināja, bet, neko darīt, draugi iznāca no vectēva Kurmja mājas tikpat gudri, kā bija tur iegājuši. Tomam kļuva žēl bēdīgā Jēkabiņa, un viņš draugu mierināja:
— Jēkabiņ, vēl viena cerība ir.
— Tu mānies.
— Jocīgais, vai Toms draugus kādreiz ir mānījis? — Miks kaunināja Jēkabiņu.
— Nemānos. Lielajā Mežā visi runā, ka pūce Karlīne esot gudrāka par vectēvu Kurmi. Rītvakar aiziesim pie viņas, un, simts punktu, dabūsi zināt, kas tev jādara.
PASTMARKAS KRĀT VIEGLĀK NEKA DZEJOT
Pūce Karlīne, kā jau visas pūces, bija pūce, tāpēc dienā gulēja un naktī strādāja. To zināja Lielais Mežs, arī ciemats «Vecozoli» un droši vien visa pasaule. Apspriežot gaidāmo gājienu pie pūces, trīs draugi atcerējās kādu pastaigu Lielā Meža visvecākā ozola tuvumā. Viņi toreiz jokojās un skaļi smējās, nemaz negribot kādu traucēt, bet no savas ozola dobuma mājas iznāca pūce Karlīne un visai pikti aizrādīja:
— Gaišā dienas laikā nevajag būt tik trokšņainiem un traucēt godīgu gulēšanu!
Pavisam skaidrs, būs jāiet naktī, bet, kur ir nakts, tur ir tumsa, tur nez kāpēc bieži vien tuvumā gadās bailes, kaut visi zina, ka pati tumsa nevienam nekā ļauna nedara. Par savām bailēm nerunāja ne Jēkabiņš, ne Toms, ne Miks, jo katrs domāja, ka tikai viņš vienīgais baidās un citiem negribēja savu bailīgumu rādīt. Tā rīkojoties, nekas nekavēja draugus norunāt otrā dienā, pusstundu pēc tumsas iestāšanās, tikties pie ciemata lielajiem vārtiem. Ziemā tumsa agri aizdzen dienas gaišumu prom, nemaz nesagaidījusi vēlāku nakts stuna'u. Tovakar, kad tā saucamais Miktomjēkabs iesāka ceļojumu pie pūces, mākoņi, salasījušies kopā, izauda tumšu segu pāri visām debesīm. Ejot līdz mežmalai, trīs gājēji droši sarunājās, jo abās «e ļa pusēs tukšs lauks un klajumā briesmām nav kur paslēpti^. Tikko iegājuši mežā, draugi pieklusa. Kaut kas nobrīkšķēja, tas bija sauss zars, uz kura uzkāpa Miks.
— Kas tur? — lai sevi un citus iedrošinātu, Toms skaļi uzkliedza.
Neviens neatsaucās.
— Labāk iesim klusu, nerunāsim, tad mūs neviens nepamanīs, — ieteica Miks.
Tikai dažus soļus pagājuši, ceļinieki izdzirda dziesmu:
— Man vajag trīs gabalus, trīs gabalus, Man vajag trīs gabalus,
trīs gabalus . . .
Draugi pagāja ceļa malā un apstājušies cieši sadevās lepās, taču drošāk, jūtot otru blakus.
— Tur nāk kāds briesmonis, — Miks čukstēja.
— Bet balss sīka, tas nevarētu būt liels briesmonis, — drošināja Toms.
— Lielam briesmonim arī var būt sīka balstiņa. Dzirdi, kā viņš dzied, grib apēst mūs visus trīs uzreiz, — Jēkabiņš bijās pats un baidīja citus.
Dziesma nāca arvien tuvāk un jau skanēja turpat blakus:
— Man vajag trīs gabalus,
trīs gabalus . . .
— Viņš mums tūliņ uzbruks! — pilnā kaklā iekliedzās zaķēns Jēkabiņš.
— Jēkabiņ, brālīt, ko tu bļausties? — sīkā balss teica, un nu visi, kaut arī izbijušies, tomēr pat tumsā pazina Jēkabiņa mazo brāli zaķēnu Jānīti.
— Māmiņa mani sūtīja pie zaķu Līnes aizņemties trīs burkānus, es nedrīkstu aizmirst, cik daudz jāprasa. — Jānītis tūliņ atkal iedziedājās:
— Man vajag trīs gabalus . . .
— Un tev nav bailes tumsā staigāt? — Miks brīnījās.
— Kad es dziedu, tad nebaidos, un, lūdzu, nepārtrauc man dziesmu.
Jānītis čāpoja prom, un trīs draugi, nokaunējušies par pirmītējo izbīli, tālāko ceļu gāja drošāk.
Pūce Karlīne savu māju iekārtoja Lielā Meža visvecākajā ozolā, kas bija arī vislielākais koks Mežā un ar visķeburainākajiem zariem, tos gan tumsā redzēt nevarēja, bet krūmus, caur kuriem jāizspraucas, lai nokļūtu pie ozola, varēja sajust, jo spraukšanās nemaz viegli nepadevās, daži sīkie zari pat neganti mēģināja iesist. Aiz krūmiem spīdēja Karlīnes mājas logu iesārtenā gaisma, un tas piedeva draugiem dūšu, ja galamērķis jau saredzams. Pie lielā ozola gājēji mazliet atpūtās. Zaķēns Jēkabiņš bieži vien bēdājās, ka viņš neprot kāpelēt pa kokiem kā kaķēns Miks un vāverēns Toms, bet šoreiz viņš par to noprie cājās — nebūs pašam jāklauvē pie Karlīnes durvīm. Toms un Miks — viens divi — ozolā augšā. Toms pieklauvēja, Miks stāvēja blakus, varbūt iznāk garāka runāšana un Toms viens pats netiek galā.
Pūce Karlīne, satinusies piecos raibos lakatos, iznāca uz mājas sliekšņa.
— Labvakar! — Toms dziļi paklanījās, bet tūliņ iedomāja, ka tikai ar tādu sveicienu nesakaitina pūci, viņai varbūt pašreiz ir rīts, tāpēc daudz skaļāk nekā iepriekš sveicināja otrreiz:
— Labrīt, mēs atvedām zaķēnu Jēkabiņu, viņš tur lejā ir.
— Pati redzu viņu.
— Jēkabiņam jānoskaidro svarīgs jautājums, — un, lai pieglaimotos Karlīnei, Miks vēl piebilda: — Pat vectēvs Kurmis nemācēja atbildēt.