Pūce Karlīne, neko neteikusi, nolaidās uz paša zemākā ozola zara un apsēdusies ciešāk satinās savos piecos lakatos. No tā varēja saprast: viņa ar mieru uzklausīt zaķēnu Jēkabiņu.
— Es… man… — Jēkabiņš stostījās, tad ātri nobēra:
— Vai atskaņas dzejolim ir pats galvenais?
— Atskaņas var būt un var arī nebūt, pats galvenais, lai dzejolī būtu dzejolis.
Jēkabiņš nesaprata, vai tad var uzrakstīt dzejoli, kas nav dzejolis, un, ja atskaņas nav pats galvenais, tad viņam paša galvenā dzejošanā vēl trūkst.
— Bet kas ir pats galvenais? — Jēkabiņš cerēja dzirdēt īsto padomu.
— Galvenais ir daudz kas, jāzina, par ko grib rakstīt un kāpēc, jābūt savai dzejiskai domāšanai, nevis palienētai no tādām rīmēm:
— Pa ezeru peld pīles, Un ozolā aug zīles . . .
— Iznāk, ka dzejniekam jābūt gudrai galvai?
— Un labai sirdij arī.
— Sirds man ir laba, tikai ja vajadzīga pašam sava domāšana . . . Jā, kāpēc Miku sauc par mākslinieku?
— Mikam ir talants, bet viņam vēl daudz jāmācās. Tavu jautājumu par dzejošanu īsi izstāstīt nevar, iesākumam iedošu trīs grāmatas, ja ko nesaproti, atnāc.
— Nē, nē! Grāmatas nevajag, man viss ir jau saprotams. Paldies!
Uz redzēšanos sakot, Jēkabiņš domāja — uz neredzēšanos.
Atpakaļ ejot, kamēr katrs ar sevi aizņemts izspraucās cauri krūmiem, nekāda runāšana neiznāca, bet, līdzko tika uz ceļa, Jēkabiņš bēdīgi teica:
— Pilnīgi skaidrs, ja vajadzīga pašam sava domāšana, tad man dzejošana jāmet krūmos.
— Jēkabiņ, nebēdājies, — mierināja Miks, — tu neesi vienīgais, kuram slava aiziet garām, vēl nemaz neatnākusi.
— To slavas aiziešanu vēl varētu paciest, bet ko lai es tagad pa vakariem daru?
— Par to nebēdājies, — Toms draudzīgi uzsita Jēkabiņam uz pleca, — es tev iemācīšu krāt pastmarkas.
— Tu doma — es varēšu?
Toms brītiņu svārstījās, vai šķirties no sava lielākā dārguma, bet, ja draugam grūts brīdis . . .
— Zini ko, Jēkabiņ, es tev atdošu Āfrikas pastmarku no Vivitas vēstules.
Ja var iesākt ar ko tik slavenu kā Āfrikas pastmarka, tad Jēkabiņš vairs nejutās bēdīgs, apmainot dzejošanu pret pastmarku krāšanu.
VECTĒVAM KURMIM CIEMIŅI
Vectēvam Kurmim bija uznākusi lielā prātošana: ar ziemu varētu iztikt, malkas šķūnis pilns līdz griestiem, jāsalst nav, bet ko lai sadara pa garajiem vakariem? Tāpēc Jēkabiņš gribēja dzejot. Miks noņemas ar mākslu, tam vakari kļuvuši par īsiem, Tomam un Jēkabiņam brīvo laiku apēd pastmarku krāšana. Nav ar ko parunāties. Kaimiņiene Vārna nāk tikai tad, ja cienā ar aveņu tēju, bet, kā tu skatīsies, otru cienājot, pašam jādzer līdzi, nevar izturēt to aveņu tēju, jāsvīst. Televizorā arī šovakar nav ko skatīties, būtu vismaz hokeju rādījuši. Varētu uzrakstīt «Meža Vēstnesim» sūdzību par garlaicīgiem televizora raidījumiem, bet nedrukās, un, ja drukātu, tāpat nekas nemainītos.
Vectēvs Kurmis piegāja pie grāmatplaukta, pašķirstīja vienu otru biezāku sējumu: lasīt arī nav ko, sākuši rakstīt veselīgas grāmatas, izlasi pāris lapu, un miegs klāt. Ja tik agri iemigs, naktī uzmodīsies, un kā tad rītu sagaidīs? Varētu atnākt ciemiņš, bet kam patiks tumsā pa sniegu bradāt?
Pēkšņi ieskanējās zvans. Atnāca vilku suns Marss.
— Labvakar, labvakar, tāpqt ciemos vai dienesta darīšanās? — vectēvs Kurmis tūliņ gribēja zināt.
— Domāju, varbūt tev garlaicīgi.
— Tik dumjš neesmu, lai garlaikotos, tikai nevarēju izdomāt, ko darīt. — Vectēvs Kurmis runājot sameklēja skapī šaha kastīti. Viņš labi zināja — Marss nav uz tērzēšanu, bet partiju šaha uzspēlēt — to jā.
Apsēdās ciemiņš un mājas saimnieks pie rakstāmgalda. Marss salika figūras uz šaha dēlīša.
— Kuras figūras gribi, baltās vai melnās, — vectēvs ļāva ciemiņam izvēlēties.
— Ņem vien pats baltās.
Bez tādiem spēlei nepieciešamiem teicieniem: šahs un rokāde abi pretinieki gandrīz neko citu nepasacīja. Marss tikai pāris reižu kritiskākos brīžos norūca:
— Hm-mm . . .
— Bet vectēvs Kurmis, «nositot» pretinieka figūru, katrreiz noteica:
— Tā, tā, šitā figūra savu darbiņu padarījusi, no kara lauka nost.
Vectēvs centās pēc iespējas panākt figūru maiņu, jo tā lielākas cerības uz neizšķirtu partiju. Kad pēc centīgās figūru maiņas uz dēlīša palika tikai divi pliki karaļi, saprotams, spēle beidzās neizšķirti.
Marss pieklājīgi pateicās:
— Paldies par saspēli.
— Ņem par labu.
Līdzko Marss aizgāja, mājas saimnieks pats sev apgalvoja:
— Ja būtu gribējis, varēju partiju vinnēt, bet nav smuki ciemiņu apspēlēt.
Citās reizēs Marss parasti uzvarēja, bet arī tad atradās attaisnojums:
— Pieklājības pēc jāļauj ciemiņam vinnēt.
Marsa apciemojums tomēr visu vakaru neaizņēma, un vec-
tēvs atkal sāka gudrot, ko līdz gulētiešanai darīt, bet viņu pārsteidza durvju zvans.
— Nu ir gan brīnumi, vienā laidā nāk ciemiņi, īsti liels bija brīnums, ieraugot Ferdinandu Kraukli, kurš pa ziemu aizstāja «Meža Vēstneša» galveno žurnālistu Krišjāni Stārķi. Visi zināja, ka Ferdinands Krauklis iet pie kāda vienīgi tad, ja viņam ir vajadzība, bet bez vajadzības tikai pie ļoti ievērojamām personām. Dažreiz gan šie abi iemesli sagadījās kopā. Vectēvs Kurmis nešaubīdamies domāja, ka Ferdinands atnācis ciemos kā pie ievērojamas personas — ciemata priekšnieka, tāpēc viņš centās būt ļoti laipns, piedāvāja pat savu iemīļoto grozāmo krēslu, kurā citās reizēs, runājoties ar viesiem, sēdēja pats.