Arī par sapulcēm vectēvam Kurmim bija savs viedoklis.
— Nav jāuztraucas, ja sapulcē kāds runā aplam, to vienkārši nevajag klausīties, — tā viņš mācīja citiem, bet pašam viņa viedoklis nesaskanēja ar rīcību. Par aplamībām viņš vienmēr uztraucās un todien «Meža Vēstneša» redakcijas sapulcē ne vien uztraucās, bet bija pat no sirds saskaities. Iznācis no redakcijas, vectēvs vēl arvien nevarēja nomierināties, domās turpināja strīdēties un neskatījās ne uz ceļu, ne uz apsarmojušiem kokiem, pat to nemanīja, ka savā automobilī garām pabrauca meža cūku pāris Johanna un Sebastians.
— Paklau, Sebastian, — sacīja meža cūka Johanna savam vīram, — vecais Kurmis klunkuro pa ceļu. Piebremzē, aizrausim viņu līdz ciematam.
— Nav pa ceļam.
— Ar mašīnu tas līkumiņš ir nieks, bet kamēr viņš aizkul- sies. Sāk jau krēslot, tūliņ būs tumšs un auksts briesmīgi.
Sebastians nepiebremzēja.
— Ieraudzīs vēl kāds, ka savā mašīnā vadājam Kurmi. Kas tad viņš ir — pensionārs.
— Un tad?
— Mēs ar lielām pūlēm esam tikuši pie Ferdinanda Kraukļa uz kafijas vakariem. Vai tu Ferdinandu nepazīsti? Viņš negribēs saieties ar tādiem, kas satiekas ar kuru katru.
— Gadījuma pēc vešana mašīnā nav nekāda satikšanās.
— Jā, jā, pamēģini to viņam iestāstīt. Un vai tev kafijas vakari pie Ferdinanda Kraukļa nepatīk?
Johannai kafijas vakari pie Ferdinanda Kraukļa ļoti patika. Viņa vairs neuzstāja Sebastianam, lai pietur mašīnu, sāka apjūsmot, cik apsarmojušie koki skaisti — kā pasakā.
Bet vectēvs ejot nepārstāja kreņķēties, kāpēc laiž pie zemes rakšanas darbiem tādus, kas lāgā neprot lāpstu noturēt. Un Ferdinands Krauklis vēl šos aizstāv, vai nesaprot, ka zeme nekad nepiedod, ja ar to jokojas. Tā un citādi turpinot domās sapulces strīdus, viņš nemaz nemanīja, kā iegriezās pa labi vienā no malkas ceļiem. Gāja, gāja. Galīgi piekusis, saprata — ir nostaigājis tik garu ceļu, ka vajadzēja jau būt mājās. Pilnīgi skaidrs, apmaldījies. Uz priekšu iet nav jēgas, jāgriežas atpakaļ. Aukstums neganti knieba vaigos, un iešanai vairs nebija spēka. Lēnām klunkurojot, vectēva spieķis atsitās pret ceļmalas celmu.
— Vajadzēs apsēsties, bet, ja stiprā salā sēžot, varot nosalt, — viņš prātoja, — brītiņu atpūtīšos, nedrīkst tikai iesnausties.
Līdzko vectēvs Kurmis apsēdās, viņam uzmācās snaudiens.
UN AR VECTEVA KURMJA MEKLESANU BIJA TĀ
Ne jau ar katru braucamo var arī braukt. Viss Lielais Mežs un Vecozolu ciemats zina, ka zaķēna Jēkabiņa mopēds izkustas no sava kakta tikai tad, ja to pastumj. Arī pie visādiem ceļiem pieradinātā vilka Pelēča smagā mašīna reizēm niķojās, bet toreiz, kad Toms piezvanīja, Pelēča mašīna, labi sakopta un atpūtusies, to vien gaidīja, lai varētu kaut kur drāzties. Palaimējās tāpat ar seska Eida sniega jahtu, par kuru žagata Zvadzinātāja visiem stāstīja savus novērojumus: Eidis daudz vairāk laika patērējot jahtas labošanai nekā braukšanai ar to. Kaut gan žagatai neviens neticēja, tomēr viņas pētījumos par slaveno izgudrojumu kaut kas bija pareizi noskatīts.
Pirms Toma lūguma palīdzēt meklēt vectēvu Kurmi, Eidis garāžā ar savu jahtu nopiņķējās visu stundu. Remontdarbos dažas skrūvītes palika pāri, bet motors arī bez tām darbojās spēcīgi, tikai mazliet vairāk grabēja. Vilkam Pelēcim un seskam Eidim atlika tikai ar savām mašīnām doties ceļā, un to viņi steidzīgi darīja. Tai pašā laikā pa Lielā Meža taisno ceļa gabalu, spīdinot laternas, gāja Džons Lapsa un Marss. Tik daudz meklētāju jau neļaus vectēvam pazust.
Kad vilks Pelēcis, izbraukājis visus ceļa labās puses atzarojumus, tuvojās pēdējā šķērsceļa galam, tobrīd vectēvs Kurmis sēdēja uz celma un snaudiens viņu bija cieši sagrābis. Pēkšņi viņš izdzirda rūkoņu, un pat cauri aizvērtajiem plakstiem acīs spiedās spilgta gaisma, kāds, saņēmis aiz pleciem, spēcīgi purināja, atvēris acis, viņš ieraudzīja vilku Pelēci.
— Ko tu traucē man pārdomāt dzīvi?
— Dzīvi apcerēsi mājās, tagad rausies manas mašīnas kabīnē, neko lepnāku šoreiz piedāvāt nevaru.
— Kā tu gadījies pa melnu tumsu mežā? — to vectēvs jautāja, ar vilka Pelēča palīdzību iekāpis mašīnas kabīnē un satuntuļots vatētā segā.
— Gadījos tāpēc, ka bija neatliekama vajadzība te gadīties. Tālu gan esi aizgājis.
Skaļi ciemata priekšnieks neteica nekā, bet pie sevis klusībā nodomāja: ja es ko daru, tad pamatīgi, ja apmaldos, tad arī pamatīgi.
Tikko Pelēča mašīna pa nelīdzeno šķērsceļu aizkratījās līdz lielajam ceļam, tūliņ bija redzama prožektoru apspīdētā seska Eida vēja jahta. Tā jau bija paspējusi apskraidīt visus kreisās puses sānceļus, pats jahtas vadītājs, gaidot Pelēci, sarunājās ar Džonu Lapsu un Marsu.
— Kas jums visiem noticis, bariem staigājat pa nakti kā mēnessērdzīgi? — vectēvs brīnījās.
Pelēcis pasmīnējis atvēra kabīnes durvis un pamāja Eidim, lai brauc uz ciematu. Džons un Marss iesēdās vēja jahtā, un drīz vien pie ciemata priekšnieka vārtiem apstājās divas mašīnas.
Iztuntuļojies no kabīnes, ieraudzījis savas mājas logus gaišus, vectēvs bija nesaprašanā:
— Kā? Manā mājā deg elektrība, bet es taču pats neesmu mājās?
Durvis atvērās, pretim skrēja siltums un aveņu tējas smarža. Durvīs stāvēja Miks, Toms un vecmāmuļa Vārna.
Ak nobijušies gan, ka varētu palikt bez priekšnieka, Kurmis jutās glaimots.
Miks un Toms gribēja vectēvam novilkt kažoku, bet vecmāmuļa Vārna pastūma viņus malā.
— Es ar vienreiz gribu savam kaimiņam palīdzēt.
— Es pats, es pats, — teica vecmāmuļas Vārnas kaimiņš, bet padevīgi ļāvās, lai noģērbj kažoku.