— Es jau ielēju aveņu tēju lielajā krūzē. Labi gan, ka tevi atrada, — vecmāmuļa Vārna slaucīja acis.
— Vai es biju pazudis?
— Ko nu lielies, apmaldījies taču.
— Varbūt drusciņ . . . Tu, Vārna, uzliec krūzes ciemiņiem, un jūs abi, Mik un Tom, pagudrojiet, kas var iznākt, ja viens pats iet dziļi mežā.
Istabā ienāca sesks Eidis, Pelēcis, Džons un Marss. Tie visi pie ciemata priekšnieka vārtiem bija tik skaļi sarunājušies, ka lapsiņa Iveta savā mājā viņus dzirdēja. Saklausījusi Džona balsi, arī viņa ieradās un, piegājusi vectēvam blakus, glaimīgi sacīja:
— Vai dzirdēji, kā es taurēju, lai tu labāk saprastu ceļu uz ciematu?
Vecmāmuļa Vārna nodomāja, ka tādiem Ivetas meliem vienīgi Miks var noticēt, kurš tad nesaprot, kāpēc šī taurēja.
Vecmāmuļa Vārna vienā ziņā bija tuvu patiesībai, Ivetas meliem patiešām noticēja tikai viens, bet šoreiz tas nebija kaķēns Miks. Visiem par lielu pārsteigumu, vectēvs Kurmis teica:
— Es, Iveta, tavu taurēšanu nedzirdēju, bet paldies par centību man palīdzēt.
Vilku suns Marss norūca: — Hm-mm . . .
Džonam Lapsam uznāca klepus.
Vārna jau bija salējusi krūzēs tēju. Visi sasēdās kamīna istabā ap apaļo galdu.
Vēlāk, mājup ejot, Džons Lapsa jau pa ceļam pārmeta Ivetai:
— Droši vien visi apjēdza: tu taurēji, negribēdama man atļaut vectēvu meklēt. Kauns!
— Es tā darīju tavā labā, tādā aukstumā var iesnas saķert.
— Nekaitini mani nakts vidū. Ja es teicu kauns, tad kauns un liels kauns!
Pēc viesu aiziešanas vectēvs Kurmis labu brīdi vēroja kamīnā dziestošās ogles, tad gausi paņēma no rakstāmgalda kreisās puses pirmās atvilktnes sarkano piezīmju grāmatu un ierakstīja:
«Ja ir labi draugi, pat mežā nepazudīsi.»
NE VIENMĒR IZNĀK, KĀ DOMĀ
Par malku jāsāk gādāt rudenī, to zināja visi, bet bargu ziemu neviens neparedzēja. Vienīgi ciemata priekšnieks profesors Kurmis savu šķūni piedzina pilnu, jo viņa jaunībā vienreiz bijusi milzīgi auksta ziema, un, kas esot bijis vienreiz, varot būt arī otrreiz. Tagad pienāca tā otrā reize, un dažiem malkas šķūnis jau prasījās pēc jauna pieveduma. Bet kas atvedīs malku? Tas, kura rīcībā ir smagā mašīna, un šajā gadījumā vienīgā cerība — vilks Pelēcis. Būt par vienīgo cerību ir patīkami, tas mudināja vilku jau no agra rīta sākt malkas izvadāšanu. Pēdējo vezumu aizvedis vecmāmuļai Vārnai, viņš pats sanesa malku šķūnītī un sakrāva kārtīgā grēdā. Neviens viņu to darīt nelūdza, paldies gan teica ļoti sirsnīgu.
Mājās Pelēcis pārradās pagalam piekusis. Atpūšoties viņam ienāca prātā vectēva Kurmja pamācība: ja gribi būt labs, katru dienu pārdomā, ko labu esi izdarījis. Pārdomas Pelēcis sāka ar vakardienas notikumiem, kad viņa labākais darbs bija vectēva Kurmja paglābšana no nosalšanas. Šodienas malkas gādāšana arī pieskaitāma labajiem darbiem. Vilkam iepatikās būt labam, un viņš gudroja, ko labu vēl varētu izdarīt. Varbūt iepriecināt ciemata priekšnieku, viņš ar savu maldīšanos vakar diezgan nomocījās. Bet kā? Urrā! Ir ideja. Jāiet uz Gauju pārbaudīt ūdas, ja būs pieķērusies līdaka, atdos vectēvam.
Pelēcis naski soļoja uz Gauju. Pie vienas ūdas patiesi pieķērusies prāva līdaka, ko, noņemtu no āķa, tūdaļ uzvēra uz nogriezta kārkla zara. Katrs makšķernieks lielus lomus nes tā, lai citi redzētu. Pa ceļam līdz ciematam Pelēcis domāja, cik jūsmīgi vectēvs apbrīnos lielo lomu un cik pārsteigts labā omā saņems dāvanu.
Pie pašiem ciemata vārtiem lielā loma īpašnieks satika lapsiņu Ivetu.
— Vai! — lapsiņa tik spalgi iespiedzās, ka Pelēcis skatījās apkārt, kas te pēkšņi noticis? Bet tūliņ noskaidrojās, ka šis «vai» veltīts viņam pašam.
— Vai! — Iveta iesaucās otrreiz, bet nu jau ne tik spalgi. — Kas tas par lomu! Tādu zivi var izvilkt vienīgi vilks Pelēcis!
— Ir gadījušās arī lielākas.
— To prot tikai īpaši gudrs makšķernieks. Jā, jā, visur vajadzīga gudrība.
Par īpaši gudru vilku Pelēci vēl neviens netika nosaucis, bet nebija gadījies ari tads, kurš sacītu, ka viņš nav gudrs, tapec Pelēcim lapsiņas apgalvojums šķita ļoti pareizs.
— Tev tur iznāks lieliskas vakariņas, varbūt ciemiņus aicināsi? — Iveta laipni smaidīja.
— Esmu zivis atēdies, tukšā jau nekad no Gaujmalas nenāku, — saklausījies lapsiņas uzslavas, gudrais makšķernieks arī pats gribēja palielīties.
— Kā tu cep, sviestā?
— Es eļļā, tad nepiedeg. Bet šito zivi dāvināšu.
— Manam Džonam ļoti garšo sviestā cepta līdaka.
— Ak tā.
— Mēs pie svaigām zivīm netiekam, vai māksliniekam laiks makšķerēt. Un nav Džonam tādas prasmes kā tev.
— Viņam tas arī nav jāprot . . .
— Tāpēc esmu priecīga, ka tu mūs nekad neaizmirsti.
— Kā tā? — Pelēcis patiesi brīnījās, jo neatcerējās, kad pēdējo reizi domājis par Ivetu un viņas Džonu.
— Cik smaga būs, kilograms noteikti, — Iveta pastiepās, paņēma no Pelēča līdaku un svārstīja gaisā.
— Vismaz pusotra, — makšķernieks apstrīdēja Ivetas novērtējumu, kaut pats labi zināja — knapi kilograms un ne grama vairāk.
— Te mums ar Džonu divām reizēm pusdienām pietiks.
— Kā tā? — vilks galīgā nesaprašanā apmulsis murmināja.
— Paldies, paldies par dāvanu, Pelēcīt, — lapsiņa Iveta naski nozuda savā dārzā.
Pelēcis labu laiku stāvēja ceļmalā un pūlējās saprast, kā vectēvam Kurmim domāto līdaku pats atdāvinājis lapsiņai Ivetai.
TALKA
Ja ziemā nav slidotavas, var sākt domāt, ka ziemas vispār nav, bet, ja nav ziemas, nav pavasara, nav vasaras, nav rudens, tad iznāk — nekā nav. Un, lai tas viss būtu, vajadzīga slidotava, bet, lai ciematam būtu sava slidotava, vajadzīga talka, to saprata viss Vecozolu ciemats un Lielais Mežs. Atlika vienīgi izziņot, kurā dienā talkai jānotiek, un tai jānotiek svētdienā, kad visi brīvi.