— Ar mani nekādas nepatikšanas nav iespējamas, var būt tikai patikšanas. Un patīkamais, ko jums šoreiz sagādāju, — lūk, tās mantas jāsaliek atpakaļ vietās, pēc tam, jauki izklaidējoties, jāatrod mana pazudusī piezīmju grāmata, — vectēvs pasmīnēja.
Miks bez ievaidēšanās neiztika un klusām pačukstēja Tomam:
— Nevarētu teikt, ka mūs sagaida jautrība.
— Tagad sarunām jāpiesien mezgls un jāķeras pie darba, — ciemata priekšnieks mudināja.
Ārā lēnām sabiezēja tumsa, kamēr izmētātās mantas atkal ieņēma savas ierastās vietas atvilktnēs un skapī. Mājas saimnieks nopriecājās, ka viss atkal pie vietas, un ērti atlaidās šūpuļkrēslā. Miks un Toms piemetās uz dīvāna gala.
— Mik, paņem bateriju, aizteciet abi uz malkas šķūnīti un . . .
Šoreiz Mikam domas strādāja zibenīgi — tūliņ liks pārkravāt visu lielo malkas grēdu. Viņš pabailīgi, bet steidzīgi ierunājās, neļaujot vectēvam beigt sakāmo:
— Vai uz šķūnīti nevarētu rītdien?
— Nevar rītdien, žigli atnesiet sīkākus skangalus, ar ko plīti iekurināt. Jāuzvāra liepziedu tēja.
Līdzko draugi, priekšnamā uzvilkuši kažociņus, aizvēra aiz sevis ciemata priekšnieka dzeltenās mājas ārdurvis, Toms tūdaļ pārmeta Mikam:
— Ko tu mūžīgi maisies pa vidu, es sāku nesaprast, vai tu man esi draugs vai blakus staigājoša grūtība.
Miks gribēja sadusmoties, bet viņš neko nevarēja uzreiz un nedaudzajos soļos līdz malkas šķūnim nepaspēja kļūt dusmīgs.
— Rit jānorok sniegs no taciņas, citādi vectēvs staigājot var paklupt, — Toms sacīja.
Malkas šķūņa durvis, atveroties nodziedājušas čīkstošu dziesmu, ļāva baterijas gaismas kūlim apspīdēt uz skaldāmā kluča vientuļi gulošu vectēva piezīmju grāmatu.
Nolicis malku plīts priekšā, Toms no azotes izņēma sarkano grāmatu. Noklausījies, kur tā atrasta, vectēvs Kurmis nemaz nejutās pārsteigts.
— Jā, ar mani ir tas gadījums, kad lielas zināšanas nav saistītas ar tikpat lielu to pielietojumu. Droši vien grāmatu biju paņēmis līdzi, lai ierakstītu domu graudus, kas, malku
skaldot, ienāktu prātā. Malkas skaldīšana vienmēr sekmē domāšanu.
Miks un Toms bez teikšanas zināja, kas viņiem tālāk darāms — jāiekurina plīts un jāliek vārīties ūdens. Tējas apliešanu baltajā emaljētajā krūzē vectēvs uzticēja tikai sev un vienmēr šaubījās, vai pats izdara, kā pienākas.
Atgriezušies no virtuves istabā, draugi ieraudzīja mājas saimnieku sēžam pie rakstāmgalda uz nesen pirktā grozāmā krēsla. Viņi pār vectēva platajiem pleciem paskatījās piezīmju grāmatā, kurā tika pielikts punkts domu graudam:
«Pie mēness degunu nesasildīsi.»
-
Pēc tam Kurmis atšķīra pirmo lappusi un ieskatījās trekniem
burtiem rakstītā ciemata iemītnieku saraksta blakus atzīmēs — kuri aizbraukuši uz siltām zemēm, kuri pārlaiž aukstumu ziemas miegā.
Tiem, kas darbojas ciematā, viņa skatiens, ātri pārslīdējis, apstājās pie bezdelīgu ģimenes.
— No bezdelīdziņas Vivitas vēl arvien nav vēstules. Parasti neraksta, ja iet ļoti slikti un ja iet ļoti labi.
— Tad viņai iet ļoti labi! — Miks un Toms iesaucās reizē, jo viņi gribēja, lai tā būtu.
— Un kā ir ar mūsu ziemas miega gulētājiem? Vai visiem pie vārtiem pielikts uzraksts, lai netraucē?
— Tu taču pats pārbaudīji un mūs uzslavēji, — atgādināja Toms.
— Jo īstāks profesors, jo biežāk kaut ko aizmirst.
To sakot, Miks gribēja izpatikt ciemata priekšniekam, bet «īstākais profesors», nepievērsis Mika secinājumiem ne mazāko uzmanību, ielika sarkano piezīmju grāmatu rakstāmgalda kreisās puses pirmajā atvilktnē un pārliecinoši noteica:
— Kārtībai jābūt!
SVESINIEKS NEMAZ NEBIJA SVEŠS
īsākais ceļš no meža skolas uz ciematu «Vecozoli» nebūt nebija taisnākais, tas līkumoja un cilpoja, svinīgi apejot lielās egles un lazdu pudurus, tikai pie greizās gobas meta pēdējo cilpu un no turienes stiepās garumā taisni, taisni vien. So taisno gabalu līdz ciematam naskā solī varēja noiet desmit minūtēs. Cieši nomīdītā taka ne tikai spīdēja kā ledus, vietumis tā bija arī slidena, tāpēc trīs gājēji palēnām čāpoja garām greizajai gobai. Patiesībā neveikli klunkuroja vienīgi kaķēns Miks, bet vāverēns Toms un zaķēns Jēkabiņš piemērojās viņa gausajai gaitai. Nepametīs jau draugu vienu meža vidū.
No ciemata puses pa to pašu ceļu gariem, lamzīgiem soļiem lampačoja vilks Pelēcis. Ceļa pēdējās cilpas galā viņš satika trīs lēnos gājējus. Atņēmis labdienu, Pelēcis apstājās un uzsāka sarunu:
— Es tā pārbijos, tā pārbijos, ka vēl tagad esmu nobijies. Nevar saprast, kas notiek, viss mežs rīb, krakšķ un brakšķ.
Miks nekādus trokšņus nesaklausīja, tomēr drošības labad strauji pagriezās atpakaļ paskatīties un paslīdēja, ja Toms viņu nepaspētu pieturēt, būtu novēlies.
— Ej nu, — zaķēns Jēkabiņš kā ticēja, kā neticēja, — kāpēc mēs neko nedzirdam?
— Neesmu vainīgs, ka tev sliktas ausis, — vilks Pelēcis šausminoši iepleta acis, — un es skatos, skatos un ieraugu — uz ceļa viņš pats… — Pelēcis apklusa un kā lielās bailēs sastinga.
— Nu un tālāk, tālāk? — Toms nepacietīgi skubināja.
— Ko domājat, redzu — nāk Miktomjēkabs.
— Kas tas par zvēru? — Miks sāka trīcēt, kaut viņa kažociņš nekļuva plānāks un pēkšņi milzīgs aukstums arī neuznāca.
— Kur viņš ir? — Toms bija gatavs sastapties ar nezināmo svešinieku, vienalga, cik briesmīgs tas būtu, kas tur gaišā dienas laikā ko baidīties?
Zaķēns Jēkabiņš domāja, vai nezust mežā, bet varbūt uzskrien tieši virsū tam, kā viņu sauca . . . Tāpēc palika stāvam, kur stāvējis.