— Kā tad, man arī nebūs nekādi svētki bez tevis. Un kā jums ciematā, nekas nav noticis?
— Pašreiz nav, bet gan būs, par velti jau slidotavu netaisīja.
— Paldies, bija garšīga kafija. Vai, kā aizpļāpājos! — Žagata Zvadzinātāja atvadījās. ,
Vecmāmuļa Vārna, palikusi viena, ilgi sēdēja virtuvē un pūlējās vārdu pa vārdam atcerēties draudzenes Zvadzinātājas stāstījumu.
KĀ MIKS GLEZNOJA DUMUS, UN KONFLIKTS SLIDOTAVĀ
Pārnācis no skolas, kaķēns Miks vispirms iekurināja krāsni, pēc tam atvēra somu, izņēma mācību grāmatas un apskatīja no ārpuses, bet vāki bija par smagiem, lai tūliņ tos atvērtu. Apstājies istabas vidū, prātojot — iet uz slidotavu vai zīmēt, viņš atcerējās Džona Lapsas teicienu: «Ja mākslinieks ilgāku laiku nestrādā, viņa talants sarūs.» Kā tas ir, kad sarūs, Miks zināja itin labi, dārza grieznes, ko viņš rudenī bija aizmirsis zemē pie malkas šķūņa un aizvakar, attīrot slieksni, nejauši izraka, izskatījās pusbeigtas. Kas tur būs ko ņemties, kamēr notīrīs! Miks nolēma nesarūsināt savu talantu. Paņēmis visu, kas vajadzīgs gleznošanai, izgāja pagalmā. Skatījās pa labi un kreisi, nekas nepiesaistīja kaķēna uzmanību, pavēries augšup, viņš ilgāk pētīja dūmojošo skursteni. To Miks gleznos. Skursteni izdevās uzgleznot viegli, tikai ar dūmiem pavisam neveicās. Vējš tos sākumā trenca uz Gaujas pusi, tad pēkšņi dzina pāri ciemata galvenajam ceļam, vēl draiskulīgāk blēņodamies, pasvieda dūmu grīsti gaisā un, saplēsis stērbelēs, izpluinīja uz visām pusēm. Kā tādu lai uzglezno, kas lēkā brīžiem uz vienu un brīžiem uz otru pusi? Un kas par niķīgu vēju? Kur tāds radies? Nemācējis dūmus uzgleznot, kaķēns Miks sadrūmis iegāja mājā, bet drīz vien iznāca otrreiz ar slidzābakiem pār plecu. Tikko viņš aizvēra dārza vārtus, izdzirda:
— Mik! Mik!
Paskatījies pretējā dārzā uz priedes trešo zaru, no kurienes nāca sauciens, Miks ieraudzīja vecmāmuļu Vārnu, izliekušos pa savas mājas logu.
— Uz kurieni tu iesi? — Vārna visu gribēja zināt.
— Uz slidotavu, — kaķēns atteica, nodomādams, ka to gan vecmāmuļai pašai vajadzēja saprast, vai viņa slidas nepazīst?
— Dzirdi, kā tur slidotavā troksnis vārās, droši vien radies kāds strīds.
— Tūliņ redzēšu, — Miks paātrināja soļus.
— Tu visu labi noskaties un vakarā man sīki jo sīki pastāsti.
Vectēvs Kurmis, tāpat kā citās pēcpusdienās, bija izgājis
paelpot āra gaisu; kad pienāca Miks, viņš pašreiz aprunājās ar Sniegavīru:
— Tev, Sniegavīr, der zināt, ka mūsu ciematā vairāki televizori garlaikojas, skatītāju nav. Tagad vairums pa slidotavu.
Pamanījis kaķēnu Miku, ciemata priekšnieks, gribēdams būt pieklājīgs, laipni apvaicājās:
— Kur tik steidzīgs?
— Vecmāmuļa Vārna teica, slidotavā esot strīds.
— Ko?!! Manā ciematā strīds? Kas vēl nebūs! Ejam, Mik, nodibināt kārtību.
Slidotavā patiešām vajadzēja nodibināt kārtību.
Kovārne Sibilla, talkas dienā klausoties darba ritmus, sagudroja paplašināt savas dejotāju grupas programmu — iemācīt dejas uz ledus. Slidenums zem kājām viņu nebaidīja, pati un kovārnēni slidot bija jau iemācījušies savā Mežmalā uz pļavā uzplūdušas ieplakas. Ciemata slidotava plašāka un piemērota kārtīgiem treniņiem. Visu to pārdomājusi, kovārne Sibilla kādā dienā ar savu grupu ieradās slidotavā, kas pilnīgi tukša, ziemas saulē spīdinot ledu, aicināt aicināja slidotājus. Sibilla tūdaļ sāka stabulēt:
— Tra-la-lā! Tra-la-lā! . . .
Kovārnēni sastājās pāros, ģērbti vienādi melnos tērpos, pelēkiem lakatiņiem ap kaklu. Virpuļojot valsi, trīs pāri aizņēma visu slidotavu. «Tikai plašumā pa īstam redzams dejas skaistums,» trallinot priecājās Sibilla. Iejutušies dejā, kovārnēni nemaz nepamanīja pie slidotavas sapulcējušos baru: tur stāvēja vāverēns Toms, zaķēns Jēkabiņš un viņa divi brāļi, astoņi seski ugunsdzēsēji, sivēntiņš Kaspars, brāļi lūsēni pienāca pēdējie. Malā stāvētāji labu brīdi, acis iepletuši, skatījās un apbrīnoja, bet, diezgan atskatījušies, atcerējās, ka paši nākuši spēlēt hokeju, un sākās tas, ko vecmāmuļa Vārna nosauca par strīdu.
Vāverēns Toms, lai cienīgāk izskatītos, ar hokeja nūju dzenājot ripu pa ledu, pieslidoja blakus kovārnei Sibillai.
— Atvainojiet, jūs pietiekami ilgi esat dejojuši, lūdzu, atļaujiet mums patrenēties.
Sibilla pārtrauca stabulēt. Kovārnēni apstājušies jautājoši skatījās vadītājā, viņi bija pieraduši klausīt stabulei.
— Ja pietiek vietas, trenējieties, — atkal atskanēja: — Tra- la-lā! Tra-la-lā! .. .
Kovārnēni līkumoja pa visu slidotavu, un citiem vietas nepietika.
— Viņi nemaz nepiedalījās talkā, bet tagad tēlo vienīgos saimniekus, — lūsēns Ciks uztraucās visvairāk.
— Hokeja starpbrīžos mūsu dejas gan patiks skatīties, — Sibilla, steidzīgi pasacījusi, atkal stabulēja, un kovārnēni dejoja, kā dejojuši.
— Te laikam kādam vajadzēs uzlikt dubultnelsonu, — Ciks nometa hokeja nūju sniegā kā zīmi, ka viņš ir gatavs cīk- stīties.
— Kāpēc tik brutāli? — aizrādīja zaķēns Jēkabiņš.
Malā stāvētāju pulks bija vienās domās ar Jēkabiņu —
jāiztiek bez ķīviņa. Un notika, kā mēdz notikt, lai vienu aprātu, saceļas vesels tracis, ja vairāki runā vienlaikus. Pašā skaļākajā brīdī, kad katrs runāja pats un neklausījās, ko saka otrs, ieradās ciemata priekšnieks Kurmis un kaķēns Miks.
— Mierā! Kas par konfliktu manā ciematā! — priekšnieka pērkonīgā balss pārskanēja slidotavai.