Kamēr ciemata priekšnieks lēnām tuvojās eglei, atskanēja aplausi, no tā pat zaķēns Jēkabiņš saprata, ka vectēvu Kurmi pazīst arī Lielais Mežs. Ferdinands pirms runāšanas nokremšķinājās tikai vienu reizi, bet vectēvs, iegūstot laiku domāšanai, noklepojās trīs reizes, jo divu dienu laikā neizdevās neko sacerēt, ka liks runāt, pats saprata. Pēc trešās noklepošanās ievilcis elpu, viņš teica:
— Cienījamie Jaungada sagaidītāji, neesmu uz garu runāšanu. Nenicināsim veco gadu, jo tas ar labumu pārmērīgi neskopojās, un bez mēra nepriecāsimies par jauno gadu, jo nekur nav teikts, ka nākošā gadā pa tīru laimi vien peldēsim. Novēlu visiem mazāk runāt un vairāk darīt.
Beidzis runu, vectēvs, atkāpies no egles, apsēdās uz garā sola pašā vidū, kur viņam tika atstāta brīva vieta.
Tālāk programmu vadīja skolotājs Dzenis, viņš īsi paziņoja pirmo priekšnesuma numuru:
— Kovārnes Sibillas dejotāju grupa.
Ugunsdzēsēji seski saskatījās ar savu priekšnieku Eidi. Ja dejas — tad viņiem jāspēlē, bet kā spēlēsi, ja nekas nav teikts un samēģināts. Sesku neziņu pārtrauca kovārnes Sibillas stabules skaņas. Graciozi, it kā zemei nemaz nepieskaroties, pie svētku egles pienāca seši kovārnēni un uzsāka deju. To visi bija ar mieru skatīties un skatīties. Džons Lapsa klusām sacīja Ivetai:
— Sļ deja ir maiga kā ābeļu ziedi un aizraujoša kā vējš.
Lapsiņa neko neatbildēja, viņai nepatika, ja Džonam kas
ļoti patīk bez viņas atļaujas, it īpaši tik aizraujošs kā vējš.
Ar vētrainiem aplausiem izdevās no kovārnēniem izlūgties vēl divas īsas piedevas. Kad aplaudēšana pamazām norima, no tuvākās priedes zara kāds sāka plaukšķināt pa otram lāgam.
— Gudrā Karlīne ieradusies, — Ferdinands satraukti iesaucās, — iznesiet no redakcijas vislepnāko krēslu. — Visi pieci zvirbuļi steidzās veikt priekšnieka norādījumu. Pūce Karlīne, nolidojusi no priedes, pirms apsēšanās vislepnākajā krēslā sacīja:
— Sibillas kovārnēnu dejā mēs redzējām, ka deja ir pārvērtusies mākslā. Un, ja deja ir māksla, tas ir nopietns darbs. Es savā gudrības grāmatā ierakstīšu par šo priekšnesumu.
Sibilla vēlreiz paklanījās, bet viņas audzēkņi steidzās pie ēdienu galdiem. Visu gadu kovārnēni, lai būtu viegli un slaidi, drīkstēja ēst vienīgi to trūcīgo barību, ko Sibilla atļāva, bet pirms sarīkojuma viņa bija pateikusi saviem audzēkņiem, ka šovakar vakariņās neiejauksies.
Dzenis pieteica otro programmas numuru:
— Zaķēnu koris dziedās dziesmu «Zaķu mātes padoms».
Pats Dzenis nostājās kora priekšā un pacēla diriģenta zizli.
Zaķēni dziedāja ļoti centīgi:
— Zaķu māte saka tā: zaķu bērniem jāstrādā. Ja tu katlā ieliec kāli, neaizmirsti piebērt sāli, nelej zupu slapjā traukā, šķīvis vienmēr jānoslauka. Zaķu saimē tāds ir likums, vienmēr godā darba tikums.
Aplausi gan nebija tik ilgstoši un vētraini kā kovārnēniem, tomēr pietiekami skaļi un sirsnīgi, it īpaši tai pagalma stūrī, kur stāvēja zaķu bars.
— Tā nekas, tikai pārāk didaktiski, — skaļā balsī sacīja vilks Pelēcis un noskatījās visapkārt, vai uztvēruši viņa zināšanas svešvārdu lietošanā, bet nekā nevarēja manīt.
Dzenis tūliņ pieteica trešo priekšnesumu:
— Zīlīšu estrādes ansambļa dziesma «Mākonītis».
Svētku dalībnieki ievēroja, ka sašūpojas pats kuplākais egles zars, tur paslepšus bija salidojušas zīlītes, ģērbušās vienādās dzeltenās zīda vestēs, un zvirbuļu čiepstēšanas orķestris pelēkās frakās. Klusu čiepstienu pavadīta, no egles pāri pagalmam lidinājās maiga dziesma:
— Skrien debesīs balts mākonīts, skrien, skrien un skrien, un nezin pats, kur aizskries viņš, un nezin pats, un nezin pats, kur aizskries viņš.
Sī dziesma nopelnīja skaļākus un ilgākus aplausus nekā
zaķeņu kora centīgais dziedājums. Vecmāmuļā Varna gan nesaprata, kā var patikt dziesma, kas nezina, kur aizskries.
Koncerts nobeidzās ar sporta priekšnesumiem — laušanās cīņām. Pie egles piesoļoja cīkstoņi brāļi lūsēni, Ciks koši sarkanā, bet Niks rudzpuķu zilā treniņtērpā. Pēc Dzeņa svilpiena sākās cīņa, kuras paņēmienus retais no svētku viesiem saprata, bet, tā kā brīžiem Ciks un atkal brīžiem Niks tika nogāzts zemē visā garumā, tad ko skatīties bija. Pašās beigās Ciks ar veiklu ķērienu nolika uz lāpstiņām Niku.
— Skaties, skaties, — tai brīdī žagata Zvadzinātāja teica vecmāmuļai Vārnai, — tas jau ir tas dubultnelsons, ja otrs nevar izķepuroties.
Arī lūsēniem tika savi aplausi. Nogaidījis klusumu, Dzenis paziņoja:
— Pusstunda mielastam, pēc tam dejas un rotaļas.
Kopīgi svētkus gatavojuši, kopīgi priecājās. Ugunsdzēsēju
sesku orķestris spēlēja bez apstājas, un dejotāju netrūka, un jautrības netrūka, un draudzības netrūka, pat meža cūku pāris Johanna un Sebastians centās parunāties ar visiem, jo tāpat taču darīja arī Ferdinands Krauklis.
Jaungads varēja nākt droši, un viņš arī nāca un atnāca, sagaidīts ar skaļiem vēlējumiem: daudz laimes Jaunā gadā! Daudz laimes Jaunā gadā! . . .
MENESS VELREIZ RUNĀ AR SNIEGAVĪRU
Tiem, kuriem stingri jāstāv vienā vietā uz zemes vai miegā kā Sniegavīram, — tiem atliek laiks redzēto un dzirdēto iārdomāt. Arī Vecozolu Sniegavīram patika prātot. Vecgada sakarā vējš pacentās atnest mūzikas skaņas no Lielā Meža īvētku eglītes līdz,ciematam. Ja Sniegavīrs tik stingri nestāvētu sniegā, viņš būtu atbalstījis slotu pret sētu un mazliet padejojis, bet bija labi arī tāpat klausīties vien, viņš pat aizvēra melnās ogļu acis, lai nekas netraucētu uztvert mūziku. Bet necik ilgi, un viņa aizvērtajās acīs spiedās kāds spožums. Sniegavīrs tūliņ zināja, tas nav neviens cits kā Mēness, atnācis parunāties.