Patiešām, Mēness sēdēja uz sētas staba otrā ceļa pusē, brītiņu nogaidījis, viņš ieprasījās:
— Vai tu snaud, Sniegavīr?
— Sniegavīrs ir sardzes vīrs un nekad nesnauž, tikai piever acis. Bet kā tu svētkos dabūji brīvnakti? Tagad tik daudz staigātāju, manējie arī aizgāja.
— Zinu, pats tavējiem ceļu apgaismoju, bet pašreiz visur eglēs deg svecītes, visi logi gaiši, brīdi varu paiet malā. Domāju, varbūt tev garlaicīgi.
— Sniegavīrs nekad negarlaikojas, viņš domā.
— Un var ko izdomāt?
— Kaut ko jau var. Šonakt, piemēram, es domāju, kā tas ir ar svētkiem un prieku.
— Un ko izdomāji?
— Svētkiem jābūt katrā pašā iekšā, un tikai tad no tiem rodas prieks.
— Bet varbūt svētki rodas no prieka?
— Priekam arī jābūt katrā pašā iekšā, dažreiz varbūt prieks ir aizmidzis, tad vajag kādu nieku, lai to atmodinātu.
— Tā tu saki, — Mēness kļuva bēdīgs, — es arī aizvakar gribēju sagādāt prieku, bet iznāca otrādi.
— Un kas, piemēram, tev iznāca otrādi?
— Aizvakar, apstājies virs zaķu mājas, ieraudzīju visus logus tumšus. Domāju, iepriecināšu zaķēnus, pajokošos ar viņiem. Nolaidos pavisam zemu, pie pašām loga rūtīm. Jēkabiņš un Jānītis tūliņ gultā sēdus: «Redz, kur Mēness!» Un abi skriešus pie loga. Bet zaķu mātei dzirdīgas ausis, ienāca istabā un bārās: «Marš, gultās! Kas naktī par staigāšanu!» Es aiz kauna nezināju, kur likties, labi, ka tuvumā gadījās mākonis, aiz kura paslēpties. Tā man iznāca otrādi.
— Tas nemaz tik otrādi nebija, kā tu domā. Dzirdēju, cik lepni Jēkabiņš stāstīja Mikam, kā Mēness pie viņa loga ciemojies, un tonakt viņš redzējis pasaules skaistāko sapni. Esot pastaigājies pa debesīm blakus Mēnesim un, uz mākoņa sēžot, ar pašu spožāko Zvaigzni spēlējis ričuraču.
— Paga … paga … tad iznāk, tiešām tas nebija otrādi.
— Un ko jaunu dzird tur, pie tevis?
— Man nav laika klausīties, bet vienu gan zvaigznes tik bieži pārspriež, ka pat neklausoties jādzird.
— Ko, piemēram?
— Šogad būšot agrs un ļoti straujš pavasaris.
Sniegavīrs, krietnu brīdi domīgi klusējis, sacīja:
— Tad man jāsāk domāt par ceļošanu uz jūru. Kaut gan, kas tur ko domāt, kad pienāks laiks, aiziešu.
— Nu jā, un tad var gadīties, ka mēs pie šiem vārtiem vairs netiekamies.
— Gan tev kādreiz gadīsies pārstaigāt pār jūru.
— Kā tad.
— Dzi, paklausies. . . Sauc: daudz laimes Jaunā gadā! Svētki iet uz beigām. Ej apgaismo manējiem ceļu, drīz nāks mājā.
— Tu domā, man jāiet prom, — Mēness vēl negribēja atvadīties no Sniegavīra.
— Jāiet gan.
— Paliec sveiks!
— Sveiks, sveiks!
Mēness lēnām pacēlās virs vecmāmuļas Vārnas priedes un vēlreiz pateica:
— Paliec sveiks! — Viņš zināja, būs tik daudz staigāšanu debesīs, ka līdz pavasarim neiznāks laika vēlreiz pienākt.
Sniegavīrs noskatījās, kā Mēness uzkāpa virs Lielā Meža koku galotnēm, un tā viņi šķīrās.
DŽONAM LAPSAM VIENREIZ IR DIEZGAN
Kur ir slidotava, tur ir hokejisti, un, kur ir hokejisti, tur ir sacīkstes, un, kur ir sacīkstes, tur ir tie, kas grib uzvarēt, tāpēc ciemata slidotava nekad negarlaikojās. Jau pirms Jaungada sarīkojuma bija izveidotas divas komandas >— ugunsdzēsēju sesku un jauktā komanda. Lai tiktu pie seskiem par vārtsargu, vilks Pelēcis iestājās brīvprātīgajos ugunsdzēsējos, bet jauktā komanda par savu vārtsargu ar lielu lūgšanos pierunāja mākslinieku Džonu Lapsu. Varbūt tas nebija visai godīgi, ja brāļi lūsēni, uzkāpuši Lielā Meža visaugstākajā priedē, noskatījās sesku treniņus un Ciks ziņoja savējiem:
— Vilks Pelēcis ir vārtsargs ar kolosālu reakciju un vienreizēju veiklību. Mūsu Džons viņam līdzi netiek.
Cik svarīga persona sacīkstēs ir vārtsargs, tas nebija jāskaidro. Laika skriešanu nevienam nav izdevies apturēt, bet sacīkšu diena strauji tuvojās. Komandai par lielu uztraukumu, treneris, zaķēna Jēkabiņa vecākais brālis Emanuēls Zaķis, konstatēja:
— Mūsu vārtsargs Džons Lapsa nav vēl sacīkstēm gatavs.
— Jābūt gatavam, un viss, — vienbalsīgi nolēma komanda.
Lai tas «jābūt» patiešām būtu, Džonam Lapsam vajadzīgi
papildtreniņi. Pats viņš uzcītīgi trenējās špagata vingrinājumos, taču ar to vien nepietika, nevarēja iztikt bez komandas līdzdalības. Slidotavā ieradās pieci galvenie spēlētāji: Miks, Toms, Jēkabiņš un brāļi lūsēni, saprotams, arī pats Džons un treneris Emanuēls Zaķis. Pēc trenera norādījuma visi pieci spēlētāji cits pec cita trieca ripas vārtos. Džons Lapsa ravas vai pušu. Pēkšņi atskanēja lapsiņas Ivetas taures pūtiens:
— Tra-ta-tā! Tra-ta-tā!
Kā jau paradis, to padzirdējis, Džons Lapsa mirkli sastinga, un visas piecas ripas ielidoja vārtos.
— Man vienreiz ir diezgan! — Džons izkliedza.
Tagad sastinga hokejistu komanda, it sevišķi treneris, pilnīgi saprotams, ja Džons atsakās, tad ar sacīkstēm ir cauri.
— Ko stāvat kā stabi, — Džons uzsauca jau mazliet mierīgāk.
Nu visi domāja, ka Džons teicienu «Man vienreiz ir diezgan» veltījis pats sev, jo nolēmis vairs nelaist ripas vārtos, vismaz piecas uzreiz ne. Treniņš atsākās un turpinājās tik ilgi, kamēr Džons vairs nejaudāja.
Līdz beidzamam piekusis ieradies mājās, ieraugot lapsiņu Ivetu, Džons Lapsa atkal teica:
— Man vienreiz ir diezgan.
— Tas ir ļoti labi, ka tev vienreiz diezgan ar to hokeju, man šī spēle nemaz neinteresē. Bija tik garlaicīgi vienai pašai, tāpēc saucu tevi, bet vai tu taurēšanu nedzirdēji?
— Parādi tauri, jau labu laiku jūtu, ka ar to vairs nav kārtībā.