— Viņš ir tepat! Oi! Oi! Es laižos. — Un vilks Pelēcis, smiedams savu visskaļāko smieklu, lamzāja prom.
— Evū! — Toms atjēdzās. — Pelēcis mūs izjokoja, Miktomjēkabs — tie taču esam mēs — Miks, Toms, Jēkabs.
— Tad nekādu briesmu nav, — Jēkabiņš jutās piekrāpts, baidīties bija interesanti.
Miks nodomāja, ka vajag tā jokoties, lai citiem nāktu smiekli, nevis, otru sabaidot, pašam par to smieties. Skaļi viņš neizteicās, negribēja atzīties pirmītējā izbīlī. Tūliņ norimties kaķēns nevarēja un sāka gudrot, kādas tālākas nepatikšanas sekos Pelēča jokam. Kamēr viņam izdevās sadomāt gaidāmās likstas, tikmēr draugi gāja klusējot. Sī klusēšana nebija ilgstoša, pēc dažām minūtēm Miks, cenšoties izskatīties nepārspējami gudrs, jautāja:
— Vai jūs zināt, kas ir vislipīgākais?
— Iesnas, — zaķēns Jēkabiņš to labi zināja, jo vienmēr, kad mazākais brālis šņaukājās, viņš laikus meklēja lielāku kabatlakatu.
— Nekā, vislipīgākās ir iesaukas, tagad mūs tā vien sauks — Miktomjēkabs. Pelēcis jau neklusēs.
— Un tad? — Toms pasmējās. — Ja vajadzīgs, mēs taču visi trīs esam kā viens.
Jēkabiņam un Mikam par to nebija ko iebilst. Atlikušo ceļu ejot, viņi pārsprieda vakardien televizorā redzēto multiplikācijas filmu «Zilais Zilonis».
Bet vilks Pelēcis tūliņ aiz līkās gobas pamanīja eglē atpūšamies žagatu Zvadzinātāju. Mika domas izrādījās pareizas, Pelēcis patiešām izlielījās, kā piemānījis trīs draugus. Tādus jaunumus padzirdējusi, žagata Zvadzinātāja aizmirsa nogurumu un žiglākā lidojumā nekā parasti pāri koku galotnēm steidzās uz ciematu «Vecozoli». Lidošana paliek lidošana, un Zvadzinātāja ciematā nokļuva ātrāk nekā tie trīs, kuri ejot pārsprieda multiplikācijas filmu «Zilais Zilonis».
«URRĀ!» PAR ĀTRU
Trīs draugu pārrunas par zilā ziloņa zilu brīnumu pilnajiem piedzīvojumiem Zilzemē, kā iepriekš nomērītas, izbeidzās tieši pie ciemata priekšnieka Kurmja mājas.
Tobrīd vectēvs Kurmis silti sakurinātā istabā sēdēja grozāmā krēslā blakus rakstāmgaldam un labpatikā klausījās zīlīšu kora dziesmu, ko no Lielā Meža atnesa radio. Izdzirdis omulību traucējoši, asi ieskanamies zvanu, viņš pagriezās ar visu krēslu (kārtējo reizi nopriecājoties par šādu izcilu izgudrojumu — krēslu, kas atļauj tik viegli pagriezties, uz kuru pusi gribi), pastiepās līdz galda galam un, izslēdzis radio, skaļi uzsauca:
— Durvis ir vaļā!
Trīs atnācēji, atstājuši kažokus priekštelpā, nostājās rindā pretī vectēvam. Toms jau pavēra muti, lai izsacītu nāciena iemeslu, bet nepaspēja, mājas saimnieks viņus uzaicināja apsēsties pie apaļā galdiņa. Toms, Miks un Jēkabiņš saprata, ka sagaidāma garāka runāšana.
— Sveiciens jums no žagatas Zvadzinātājas, — vectēvs viltīgi palūkojās ciemiņos. — Ko Miktomjēkabs man labu teiks?
Draugiem pietika saskatīties ar pusskatienu, lai saprastu, ka vilks Pelēcis ir sastapis žagatu Zvadzinātāju un izpļāpājies. Ko zināja Zvadzinātāja, to zināja visi tādā attālumā, cik tālu viņa spēja aizlidot.
— Sen ilgojamies pēc apvienojoša nosaukuma, kādreiz jau Pelēcim izdodas ko labu sagudrot, — vāverēns Toms to pateica īpaši vienaldzīgi, tad svarīgākā balsī turpināja: — Mēs vakar, tev malku nesot, abi ar Miku nolēmām . . .
— Tu nolēmi viens pats, — Miks pārtrauca, laikam negribēja pieļaut, ka draugs bojā sev raksturu, runājot nepatiesību.
— Netraucē nopietnu runu, — Toms aizrādīja kaķēnam. — Mēs atnācām norakt sniegu no šķūnīša takas, Jēkabiņš arī.
— Ahā! Nav peļama ideja, bet vispirms parunāsim par dzīvi. Es, kamēr nebiju pasācis klausīties radio, domāju — visu jau zinu, tomēr nav vis tā, tagad ko jaunu dzirdu. Par piemēru, nosauciet vārdu, kurā ir cukurs.
— Cukurbiete, — Toms gribēja būt pirmais gudrākais.
— Netrāpīji vis, — vectēvs smīnēja.
— Cukurniedre, — Jēkabiņš minēja.
— Nav, es teicu — vārdu, kurā ir cukurs. — Varēja manīt, vectēvam patīk, ja uzreiz nav īstās atbildes.
— Cukurs, cukurs, cukurs … — Miks murmināja, tad kā apsvilis pielēca kājās, — tas vārds ir cukurtrauks.
— Uzminēji gan. Ar sniega rakšanu ir tā, ja ko dara, tad pa īstam. Pirmām kārtām attīrīsim ciemata lielo ceļu. Tom, žigli aizskrien un apziņo, lai visi tūliņ ierodas pie maniem vārtiem.
Viens divi, un vāverēns jau prom, arī pats vectēvs Kurmis šoreiz gluži veikli uzģērba krietni vien apdilušo melno kažoku un ziemas cepuri sameklēja ātrāk nekā citās reizēs. Kur gaidāma kāda izrīkošana, viņš vienmēr jutās žirgts un mundrs.
Vispirms ciemata priekšnieks aizbrida līdz malkas šķūnim
un sameklēja septiņas veselākās sniega lāpstas, pavisam tur kaktā glabājās kāds ducis. Vienu viņš paņēma pats, pārējās pasniedza zaķēnam Jēkabiņam, lai stiepj uz vārtu pusi. Zaķēns vēl nepaspēja kārtīgi klēpī saņemt nesamo, kad — atpakaļ jau vāverēns Toms; trīs mājas apskriet, tas viņam — žips turp un žips atpakaļ. Toms paņēma pusi Jēkabiņa nastas. Miks, šķībi paskatījies, teica:
— Es domāju, ir nepieklājīgi jaukties citu darbā.
— Kad tev būs kas smagāks jānes, es centīšos būt ļoti pieklājīgs, — Toms atbildēja.
— Jocīgais, es nemaz netaisos nest lielus smagumus. — Miks sacīja, kā domāja.
Pie dārza mazajiem vārtiņiem jau stāvēja vilku suns Marss. Augstpapēžu spoži melnajiem zābakiem dziļi grimstot sniegā, sīkiem solīšiem pienāca lapsiņa Iveta, un paklibodama pie- klunkurēja vecmāmuļa Vārna. Atspiedusies pret vārtu stabu, vecmāmuļa virs mēteļa uzsēja pelēku bārkstainu lakatu, tā viņa darīja, lai būtu siltāk, nemaz neiedomādama, ka pašreiz tas ir modē. Lakata siešana ne mazākā mērā nekavēja runāšanu, viņa stāstīja visiem jau daudzkārt dzirdēto: