Krišjāņa Stārķa viedoklis ir tāds . . .
Lai kā nopūlējās visādi gudrojot, Ferdinands skaidrībā netika, un arī pretējā siena, kurā viņš skatījās, neko nepateica. Spēcīgs klauvējiens pie durvīm satrūcināja domās iegrimušo galveno žurnālistu.
— Lūdzu iekšā!
Ienāca sesks Eidis, izņēma no pasta somas telegrammu un nolika uz galda, pēc tam pasniedza parakstu grāmatu.
— Lūdzu, parakstieties par telegrammas saņemšanu. Paldies. Sveiki.
Ferdinands atvēra telegrammu un lasīja:
«Sveiks, Ferdinand!
Ceru, ka darbs redakcijā veicas sekmīgi. Es lēnām gatavojos mājupceļam. Pēc tik ilgas atpūtas esmu noilgojies strādāt. Sveicini redakcijas darbiniekus.
Ar Āfrikas saulē karsētu kvēlu sveicienu
Krišjānis Stārķis.»
Tagad Ferdinandam Krauklim uzreiz radās skaidrība. Aizrāvies ar darbiem, bija piemirsis, ka vasarā viņam jāiet atvaļinājumā un galvenā žurnālista amatu veiks Krišjānis Stārķis.
Nekas, nekas, lai zīlīte Zuzīte čivina, ko grib, kamēr Krišjānis Stārķis nav atlidojis, tikmēr redakcijā būs tā:
Kā teica Ferdinands Krauklis . . .
Kādā veidā šo jautājumu risina Ferdinands Krauklis . . .
Un viedoklis būs tāds kā Ferdinandam Krauklim . . .
Kamēr Ferdinands Krauklis sevi dūšināja ar šādām domām, tikmēr sesks Eidis naskā solī bija nogājis krietnu gabalu uz ciemata pusi. Arī viņam netrūka, ko domāt. Vispirms nolēma, ka jāizgudro īpašs braucamais, piemērots vasaras ceļiem. Velosipēdu, kas viņam stāvēja garāžā, Eidis uzskatīja par nepiemērotu satiksmes līdzekli tādam ievērojamam izgudrotājam kā viņš. Tad labāk kājām. Ir dzirdēts, ka pats Āfrikas dzīvnieku karalis Lauva arī reizēm staigājot kājām, bet ar velosipēdu gan nebraucot. Vasarā nevarēs paspēt divos darbos kājām izskraidīt. Pa ziemu ugunsdzēsējiem nav ko darīt, bet siltā un sausā laikā neko nevar zināt ar tiem ugunskuriem . . .
Tālāk par ugunskuriem Eidis netika, jo bija jau piegājis pie vectēva Kurmja mājas. Zvanīja, zvanīja un gaidīja, bet neviens durvis neatvēra. (Ciemata priekšnieks bija aizgājis uz Gaujmalu skatīties ledus iešanu.) Kam varētu atstāt tele-
grammu? Miks un Toms vēl skolā, citi darbā. Ak tā! Vecmāmuļa Vārna taču vienmēr mājā.
Apstājies pie vecmāmuļas Vārnas priedes, sesks Eidis satvēra auklā piestiprināto koka āmuru un trīs reizes piesita pie stumbra. Mājas saimniece palūkojās pa logu un, ieraudzījusi pastnieku, nolaida lejā virvju kāpnes. Eidis, kā jau ugunsdzēsējam pienākas, bija mācījies kāpelēt pa visādām kāpnēm, un neliela šūpošanās viņu nemaz nebaidīja.
— Kas man būtu atrakstījis? — vecmāmuļa Vārna brīnījās.
— Labdien! Telegramma ciemata priekšniekam Kurmim. Tu varēsi viņam nodot?
— Vai es kādreiz esmu ko nevarējusi?
— Lūdzu, paraksties. Nē, ne tur. Sajā vietā.
Uz sliekšņa Eidis vēl atskatījās.
— Tikai neplēs vaļā.
— Kas man ko plēst, tāpat Kurmis pateiks, kas tur rakstīts.
Nu vecmāmuļai Vārnai radās nopietns darbs — jāsagaida ciemata priekšnieks Kurmis. Viņa apsēdās pie virtuves loga un cītīgi skatījās uz Gaujas pusi. Jā, tur viņš nāk, bet kāpēc apkrāvies ar kastēm un diezin ko, aizgāja taču tikai ar spieķi. Ak nē, tas ir mākslinieks Džons Lapsa. Citādi nav, bijis gleznot Gauju ledus iešanas laikā. Viņš visu mūžu glezno Gauju un neko citu, labi, ka arī Miks pieprot to zīmēšanu, spriedelēja vecmāmuļa Vārna, tad tās bildes iznāk dažādas. Tā laikam bija tāda diena, kad visi noskaņoti uz domāšanu, pat vecmāmuļa Vārna.
Beidzot pienāca vectēvs Kurmis. Vecmāmuļa Vārna nolaidās no savas priedes un sagaidīja viņu pie vārtiem.
— Ko staigā tik ilgi apkārt, ja tev telegramma jāsaņem.
— Paldies, — vectēvs grasījās ielikt vecmāmuļas iedoto telegrammu kabatā.
— Izlasi taču.
— Mājās lasīšu.
— Ja telegramma, tas ir steidzīgi, plēs tūliņ vaļā un lasi skaļi.
Vectēvam Kurmim arī pašam drīzāk gribējās zināt, kas tur rakstīts, tāpēc, paklausījis savai kaimiņienei, skaļi lasīja:
«Labdien!
Mūsu ģimene un citas bezdelīgas sāk domāt par mājupceļu. Lūdzu, lūdzu, neaizmirstiet mani gaidīt. Sveiciens no Āfrikas visiem kopā, bet Mikam, Tomam un Jēkabiņam atsevišķi.
Bezdelīga Vivita.»
Vecmāmuļa Vārna nogrozīja galvu:
— Tu redz, ko, mūsu pavasara atnākšanu visa pasaule zina.
Vectēvs Kurmis, aizgājis mājās, ierakstīja sarkanajā piezīmju grāmatā:
«Jādomā, ka šīgada vasara būs tikpat raiba kā pagājušā gada vasara.»
UZ REDZĒSANOS, ZIEMA!
Sākās gumijas zābaku laikmets. Visi ciemata un Lielā Meža iemītnieki staigāja dažādu krāsu zābakos, paši spilgtākie bija vilkam Pelēcim, jau pa gabalu saredzami — koši sarkani. Gumijas apavus pieprasīja dubļainie ceļi. Neviens uz dubļiem nedusmojās: rudenī tie solījās izbeigties ar ziemas atnākšanu, bet pavasarī, pavasarī tie vēstīja vasaras tuvošanos.
Saule un vējš, draudzīgi strādājot, pamazām žāvēja ceļus un laukus. Ciemata iedzīvotājus tagad varēja sastapt kopjam dārzus, kaut gan ēnainās vietās vēl turējās sasalums un sniega paliekas.
Todien tā saucamais Miktomjēkabs vectēva Kurmja dārzā iesēja divas garas burkānu vagas. Vectēvs visiem centās iegalvot — burkāni jāsēj agrā pavasarī, ja grib, lai izaugtu kas vairāk par lakstiem. Beiguši darbu, draugi iegāja pie kaķēna Mika paspēlēt ričuraču un parunāt par bezdelīdziņas Vivitas telegrammu. Tas nekas, ja viņa maz rakstījusi, paši var ko piedomāt klāt. Tikko Miks nolika uz galda ričuraču dēlīti, kāds grabinājās pie loga. Visi paskatījās uz to pusi un iepleta acis. Tas, kas tur grabinājās, bija vardulēna Vara pats modernākais kukaiņu ķeramais tīkliņš.