— Re, es jaunībā pa ziemu meklēju siltākas zemes, bet tagad esmu apradusi ar puteņiem un saltumu. Nav ko vecos kaulus lauzīt, pa svešu pasauli klimstot.
— Hm-mm, — vilku suns Marss norūca, negribēja būt nepieklājīgs vecmāmuļai neko neatbildējis.
Vectēvs Kurmis pienāca tik svinīgi, ka pat vecmāmuļa Vārna neuzdrīkstējās ko sacīt. Pasniedzis katram lāpstu, viņš, novērtējis ciemata galvenā ceļa garumu un platumu, izlēma:
— Sadalīsimies komandās, citādi mēs ar lāpstu kātiem vairāk bakstīsim cits citam sānus, nekā raksim. No vārtiem sāks darbu Iveta, Vārna un Jēkabiņš, bet Miks, Toms un Marss ies uz ceļa viņējo galu un raksies pretī. Skaidrs?
Visiem tas bija skaidrs.
Vāverēns Toms un kaķēns Miks, noskatoties uz nopietnības pārņemto vilku suni Marsu, aizgāja klusējot, bet otrajā komandā vecmāmuļa Vārna tūdaļ uzsāka sarunu ar zaķēnu Jēkabiņu.
— Sen, Jēkabiņ, neesmu tevi redzējusi. Kā iet pa skolu?
— Tā . . . Normāli.
— Un kas tev vislabāk patīk skolā?
— Vislabāk man patīk, kad atskan pēdējais zvans un stundas beidzas.
— Kā tu teici? — Vecmāmuļa uzreiz nevarēja apjēgt, ko Jēkabiņš pateicis, bet zaķēns saprata viņas jautājumu kā pārmetumu un taisnojās:
— Tomēr es daru skolā visu, ko vajag.
To vecmāmuļa saprata un, paskatījusies uz sniegā iegrimušajiem galvenā ceļa vārtiem, pie kuriem viņi jau piegājuši, noteica:
— Es arī daru, ko vajag. — Dūšīgi iedūrusi lāpstu tuvākajā kupenā, viņa izcēla to ar lielu kaudzi un atvēzējusies meta sniegu uz ceļa malu, bet sniegs, neaizsniedzis ceļu, kā ar baltu pulveri nokaisīja lapsiņas Ivetas rūsgano mēteli.
— Lūdzu, nepikojieties! — lapsiņa nopurinājās un pārgāja otrpus ceļam.
Vectēvs Kurmis, atbalstījies uz sniegā iedurtās lāpstas, vērojot, kā citi strādā, enerģiski stāstīja, cik skaisti izskatīsies un būs ērts staigāšanai gludi noraktais ceļš, neaizmirsa arī piebilst, ka tas ciematam darīs godu. Izrunājies viņš aizšķūrēja pāris reižu ar kaudzi piegrābtu lāpstu līdz ceļmalai un tad atkal apstājās.
— Mana specialitāte ir zemes rakšana, ar sniegu nav tas, jāpaskatās, kā veicas otrējiem.
Lāpstu pa sniegu velkot un pārvarot brišanas grūtumus, zemes rakšanas speciālists, lēnām čāpojot, ieraudzīja lapsiņas Ivetas dārza sētai pārliekušos jauno priedīti. Sniega blāķis, ieķēries tās zaros, nolieca kociņu gandrīz līdz zemei.
— Tam sniegam galīgi nav prāta, viņam jākrīt uz zemes un jāpasargā saknes no salšanas, bet viņš gāžas arī, kur nevajag, tā var nolauzt koku, — vectēvs šķendējās, purinot priedīti, Stūra, atbrīvota no smagās nastas, tūdaļ atliecās taisna. Nu varēja mierīgi iet tālāk.
Otrējie rāvās dūšīgi. Te jau varēja redzēt, kā izskatās no- copts ceļš, labu gabalu tas bija gludi norakts, abās ceļmalās nirguļoja balts sniega valnis. Pat Miks vēl ne reizes netika itliecis muguru. Viņš domāja, ja draugi toreiz, ejot mežā pa ;lideno ceļu, pielāgojās viņa lēnajai iešanai, tad viņam tagad āmēģina tikt līdzi Toma ātrajai rakšanai, kaut gan pēc Mika laprašanas tas nebija taisnīgi, lēni iet ir vieglāk nekā ātri trādāt, bet ko gan visu nedara draudzības dēļ . . .
Vectēvs Kurmis pienācis nopriecājās: — Kur ir īsts priekšnieks, tur agri vai vēlu rodas kārtība. — Piemetis ar savu lāpstu mazliet sniega ceļmalas valnim, viņš atkal sacīja:
— Mana specialitāte ir zemes rakšana, ar sniegu nav tas, jāiet paskatīties, kā iet viņējiem.
Tikko vectēvs pietuvojās lielajiem vārtiem, viņam blakus pienāca lapsiņa Iveta un čukstēja, lai vecmāmuļa Vārna nedzirdētu, tai, tāpat kā žagatai Zvadzinātājai, kas pa ausīm iekšā, tas pa muti ārā.
— Mans vīrs jau trīs nedēļas kā prom radošā komandējumā tālajos ziemeļos.
— To zina viss ciemats, cik ilgi Džona nav mājās, vecmāmuļa Vārna izskaitījusi, ka divdesmit vienu dienu nav skanējis tavs taures pūtiens: tra-ta-tā! Tra-ta-tā! Māksliniekam der redzēt pasauli. Nav ko saukt mājās, nav ko taurēt.
— Bet ja viņš par daudz saskatās uz ziemeļu sudrablapsām?
— Tu baidies, ka viņš samaitās acis? — ciemata priekšniekam to izdevās pajautāt pavisam nopietnā balsī, ne velti viņš jaunībā bija spēlējis teātrī.
Iveta pārmetoši pavērās vectēvā, vai tiešām viņš nesaprot, par ko jābaidās, labāk nemaz nebūtu runājusi. Viņa pagriezās prom un sāka rakt ar tādu niknuma pilnu sparu, ka varēja domāt — sniegs viņu ir īpaši nokaitinājis.
Darbam turpinoties, ciemata priekšnieks vairākkārt aizstaigāja no vienas komandas pie otras.
Kad Miks ar savējiem aizrakās līdz pusceļam, viņš apstājās un prātoja:
— Nekāds izcilais matemātiķis es neesmu, bet, ja trīs rok sniegu vienā ceļa galā un trīs otrā, tad satikties vajadzētu pusceļā, bet šie tur ķepurojas netālu no vārtiem.
— Vienmēr neiznāk, kā vajadzētu. Visiem nav tik daudz spēka, — Marss aizrādīja.
Miks atsāka rakšanu, vai tad citādi var, ja esi ieskaitīts stiprajos?
Abas komandas satikās iepretī vecmāmuļas dārza sētai. Tagad visiem bija ko atskatīties un paskatīties. Līdzens ceļš ar kārtīgu sniega valni abās pusēs, pie katriem vārtiem atrakts laukumiņš ērtākai staigāšanai. īpaši priecājās kaķēns Miks, būdams nešaubīgi pārliecināts, ka tās dienas darbi beigušies, viņš līksmi vicināja lāpstu gaisā un skaļi sauca: — Urrā! — Arī citiem pielipa Mika sajūsma, un viņi pievienoja savus «urrā!». Vienīgi vectēvs Kurmis dziļdomīgi klusēja, kad urra- vošana beidzās, viņš sacīja: