— Paga, paga . . .
— Kāds vēl «paga» … — Jēkabiņš noprasīja, domājot, ka viņam līdz mājām vistālākais gabals, kas tad šiem, jāpāriet tikai pāri ceļam.
— Vai jūs ievērojāt, ka, mums promejot, Sniegavīrs pamirkšķināja kreiso aci? — Miks pajautāja.
— Dažreiz ir tā, pats mirkšķina un domā, ka cits mirkšķina, — Toms neko tādu nebija pamanījis.
— Iznāk gandrīz joks, — Jēkabiņš iesmējās un naski steidzās uz lielajiem vārtiem, bet vāverēns Toms tikpat žigli uz savu ozolu.
Palicis viens, kaķēns Miks apstājās un domīgi atskatījās.
— Un tomēr . . . Lai viņi saka, ko grib — Sniegavīrs mirkšķināja.
MIKAM RODAS PROBLĒMAS
Svētdien Vecozolu ciematā trīs reizes noskanēja lapsiņas Ivetas taures pūtiens: tra-ta-tā! Tra-ta-tā! Visi saprata, ka mākslinieks Džons Lapsa atgriezies no tālajiem ziemeļiem, un arī to iedomājās, ka Džons trīs reizes aizkavējies ārpus mājas ilgāk, nekā Iveta viņam atvēlējusi. Vecmāmuļa Vārna, kura vienmēr visu zināja un bija pārliecināta, ka viņas domas ir nešaubīgi pareizas, nogrozīja galvu: «Re, vasarā Iveta nekad vienā dienā netaurēja vairāk par divām reizēm, māksliniekus neder laist prom tālu no mājas, pēc tam viņi to vien gudro kā skatīties uz durvju pusi.» Bet Miks nopriecājās, ka skolā beidzot reiz sāksies solītā zīmēšana. Un viņš nekļūdījās.
Pirmdien Meža skolā ieradās Džons Lapsa. Jau pirmajā zīmēšanas stundā atklājās liels pārsteigums, un vainīgs pie tā bija kaķēns Miks. Neviens nebūtu izbrīnījies, uzzinot, kādu aplamību viņš izdarījis vai neizdarījis ko vajadzīgu. Bet te — blaukš! Mikam ir talants.
Noklausījušies zīmēšanas tematu «Ziemas prieki», visi pirmajā brīdī domāja, ka tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Kurš te nepazina ziemu un tās priekus? Bet, kad vajadzēja zīmēt, nekas lāgā neiznāca. Džons Lapsa, apstaigājis solus, paņēma tikai Mika zīmējumu un apskatījis piesprauda pie tāfeles. Un tad ne viena vien mute no brīnumiem atvērās.
— Redziet, redziet, Āpšu kalns un zaķēns uz slēpēm!
— Tas taču mūsu Jēkabiņš.
— Jā, es kas es, ar citu jau tāda bilde neiznāktu.
— Ausis patiešām kā Jēkabiņam.
— Mākslinieks! Gatavs mākslinieks.
Arī Džons Lapsa teica: — Mikam ir talants.
Meža skolā neviens ilgi brīnīties nebija radis, tomēr Miks todien tika īpaši ievērots un apbrīnots.
Garajā starpbrīdī pat lūsēni Ciks un Niks vairs nemēģināja Miku ķircināt. Zaķēns Jēkabiņš centās nostāties kaķēnam vismaz aizmugurē, viņš ļoti godāja visus, kuri prata to, ko pats nemācēja. Desmit minūtēs vāverēns Toms divdesmit reižu atkārtoja: — Mans draugs Miks. — Kad, zvanam atskanot, Miks gāja klasē, visas astoņas zīlītes paspurdza malā un vienā balsī čivināja:
— Ceļu talantam!
Pats jaunatklātais mākslinieks peldēja sajūsmā, nemaz neiedomādamies, ka talants var radīt arī kādus grūtumus.
Mikam un Tomam no skolas mājupejot, citreizējās skaļās sarunas vietā bija dzirdama tikai sniega gurkstēšana, kas atsaucās katram viņu solim. Miks vēl nekad tik ilgi nebija varējis klusējot domāt, parasti viņam viss, kas galvā, tūliņ pārvietojās uz mēles. Toms ik pa brītiņam jautājoši paskatījās draugā, bet neuzdrīkstējās ko sacīt, nebija jau vairs vienkāršs kaķēns.
Pie mājas vārtiņiem Miks savu domu bija izdomājis:
— Zini, ko es nolēmu?
— Nu? — Toms ļoti gribēja zināt, ko Miks tik ilgi gudrojis.
— Pamācīšos un tad gleznošu portretu.
— Pareizi, — Toms iztēlojās, ka viņš vislabāk izskatīsies, ģerbies dzeltenajā džemperī.
— Un ir svarīgi, ko glezno.
— Tu runā ļoti gudri, — Toms bija vienis prātis ar draugu un tūdaļ pārdomaja, vai viņam «gleznoties», stāvot pie loga, vai sēdot atzveltnes krēslā ar atvērtu grāmatu klēpī.
— Es zinu, tu uzreiz saprati, ka gleznošu vectēvu Kurmi.
Toms kā satrūcies aši paskatījās Mikā, tad lēni novilka:
— Ja-ā, — un, galvu noliecis, steidzīgi atvadījās. Pa ceļam uz savu māju lielajā ozolā Toms prātoja: «Vai vispirms nepienāktos gleznot tuvāko draugu? Bet visi runā, ka māksla esot sarežģīta, ja tā ir, tad laikam katrs nevar saprast, kurš gleznojams pirmais un kurš pēdējais.»
Kādā pēcpusdienā kaķēns Miks, apkrāvies ar gleznošanai vajadzīgajiem piederumiem, ieradās pie ciemata priekšnieka. Pierunāt viņu, lai atļaujas gleznot, nemaz nenācās viegli, sākumā neticēja, ka Džons Lapsa Miku atzinis par gatavu mākslinieku, tikai kad atnesa parādīt savu zīmējumu — slēpotāju Jēkabiņu, tad gan vairs nešaubījās. Tomēr radās cita atrunāšanās. Vectēvs negribēja pārciest tik lielas grūtības — pārģērbt jauno uzvalku un uzsiet kaklasaiti, jo viņš taču godīgi esot nopelnījis pensionāram pienākošos atpūtu.
Bet Miks tikai rīkojās. Piesprauda akvareļu papīru pie dēlīša un atbalstīja pret krēsla atzveltni, blakus nolika virtuves ķebli, uz kura novietoja ūdenskrāsas, pāris otu, labi noasinātu zīmuli, burciņu ar ūdeni un šķīvīti krāsu sajaukšanai.
Redzot kaķēna Mika neatlaidību, vectēvs padevās liktenim, šķendējoties saposās un, no tāda pūliņa piekusis, atlaidās šūpuļkrēslā.
— Nē, te es izskatīšos vieglprātīgs, — viņš, gausi piecēlies, šļūcošiem soļiem aizgāja līdz rakstāmgaldam un smagi iegrima mīkstajā grozāmajā krēslā.
— Tagad tu vari sākt, tikai skaties, lai es būtu ļoti smuks.
Kaķēns Miks, labu brīdi vērojis vectēvu, nolika atpakaļ
iepriekš paņemto zīmuli.
Vectēvs Kurmis kļuva nepacietīgs.
— Ko tu, Mik, gudro?
— Man ir radusies problēma.
— Vai tu maz zini, ko tāds vārds nozīmē?