— Zinu gan, problēma ir sarežģīts jautājums, kas jānoskaidro vai jāpēta.
— Apmēram tā ir, bet šoreiz nekādas problēmas nav. Uzzīmē mani labi smuku un — gatavs.
— Jā . . . bet. . . bet… — Miks stostījās, — vai līdzībai nemaz nav jābūt?
— Neviens nevalkā tik koši zilu kaklasaiti kā es, pēc tās vien visi pazīs.
Tovakar Mikam nieks vien palika, lai portretu pabeigtu, bet vectēvs sāka vienā gabalā žāvāties, un tas kaķēnam atgādināja reizrēķinu, kas jāatkārto, jo, mācoties to, viņu vienmēr piemeklēja žāvas.
Kad Miks gatavojās promiešanai, ciemata priekšnieks .stingrā amatpersonas tonī noprasīja: «Vai rīt zīmēšanu pabeigs?» Un tad lika visu atstāt, kā ir, nesakārtotu. To atļāva
drošības labad, jo vectēvs neticēja, ka Miks, visu nolicis pie malas, atkal atsāks darbu. Ne jau portreta pabeigšana viņu īpaši rūpēja, viņš nebija mierā ar tādu netaisnību, ka veltīgi pacietis kaklasaites žņaugus un iespīlēšanos jaunajā uzvalkā (tas viņam pa ziemu mazkustības dēļ vienmēr kļuva pašaurs), turklāt ilgāku laiku mierīgi sēdējis. Neko nedarīšanai vectēvs Kurmis par vispiemērotāko atzina guļus stāvokli.
Miks tonakt, nemierīgi grozoties gultā, nospārdīja segu. Iesnas nesaķēra tikai tāpēc, ka, sajūtot aukstumu, mirklī atmodās un atkal apsedzās. Viņa miegu traucēja nelāgs sapnis, rādījās vectēva Kurmja portrets, no kura viss pamazām pazūd, paliek vienīgi zilā kaklasaite.
Otrā dienā Miks, pārnācis no skolas, tūliņ ķērās pie darba un vakar sākto portretu pabeidza. Lai gleznojumu pieliktu pie sienas, bez Toma līdzdalības neiztika. Visi zināja, ka palīdzēšana citiem Tomam bija tikpat kā amats. Iestiklotajam mākslas darbam ierādīja vietu virs dīvāna.
Vectēvs piezvanīja vecmāmuļai Vārnai, viņas spriedums būšot pats svarīgākais, jo neviens Kurmi tik labi nepazīstot kā kaimiņiene Vārna. Kamēr gaidīja vecmāmuļu, tikmēr Toms paspēja izdomāt, ka viena glezna labu istabu sabojāt nevar.
Vecmāmuļa ieradās drīz un Mika darbu apskatīja, gan brilles uzlikusi, gan noņēmusi, tā viņa darīja ļoti nopietnos gadījumos. Vispirms pateica to, kas, pēc viņas domām, bija pats nozīmīgākais:
— Pazīt var.
Tad aizkliboja istabas kreisajā stūrī un no turienes pētīja portretu.
Vāverēns Toms nostājās istabas pretējā stūrī un vēroja Mika gleznojumu tikpat uzmanīgi kā vecmāmuļa.
— Vectēvs izskatās gudrs, — Toms sacīja skaļi un droši, bet paklusām piebilda: — Un tāds lielīgiņš un dusmīgiņš.
— Man viņš izskatās stipri panaivs un labsirdīgs, — vecmāmuļa Vārna izteica savas domas.
Ciemata priekšnieks arī pats novērtēja savu portretu.
— Par raksturu nerunāsim, manī var ietilpināt daudz un dažādas īpašības, bet smukumu Mikam nav izdevies piezīmēt klāt.
Vāverēns Toms aizstāvēja draugu:
— Tā nemaz nav, vectēv, ja labi piedomā, var ieraudzīt — Miks ko smuku ir piezīmējis klāt, tu izskaties varonīgs.
Noklausījies visus spriedumus, Miks nesaprata, kas ir galvenais — vai tas, kā uzgleznots, vai tas, ko par gleznojumu pasaka citi, un varbūt viņa gleznā, tāpat kā pagājušās nakts sapnī, nekas vairāk par zilo kaklasaiti nav izdevies. Atkal problēma.
AR MIKU TA NEBIJA GADĪJIES
Pusgadu ar kaķēnu Miku tā nebija gadījies, ka viņš divdesmitos un trīsdesmit minūtēs negulētu ciešā miegā. Pirms iemigšanas Miks vienmēr sāka kaut ko domāt, tālāk par sākumu gan nekad netika, bet tur varbūt galvenais vainīgais siltais mūrītis, kuram cieši blakus kaķēns bija piestūmis savu gultu. Tovakar mūrīša siltumam nebija pa spēkam Miku iemidzināt. Viņam nedeva mieru blāvā gaisma, kas cauri plānajam katūna aizkaram neaicināta ienāca istabā. Mikam negribējās aizvērt acis. Viņš, iešļūcis čībās, piegāja pie loga un pavilka aizkaru. Tūdaļ kaķēnā lūkojās apaļš Mēness, kas tumšzilajās debesīs bija atstājis savā vaļā visu lielo zvaigžņu pulku, bet pats nokāpis pavisam zemu un apstājies virs vecmāmuļas Vārnas priedes galotnes. To Mēness darīja, sadomājis labāk apspīdēt sniegu, lai tas varētu parādīt savu baltumu un mācēšanu žilbinoši mirguļot. Vispirms Miks apcerēja, vai Mēness līdzīgs bumbai vai ripai un kāpēc reizēm izskatās kā pīrāgs? Un vai Mēness patiešām smaida?
Un sniega baltums? Balts nav tikai balts vien. Redz, kā tagad, sniegs izskatās zilgans un dienā ēnā tāpat, bet gaismā ir dzelteni iesārtā nokrāsā. Un kas par sniegu ir zināms? Un par Sniegavīru? Sniegavīrs?! Miks mudīgi iekāpa velteņos, uz pidžamas uzrāva kažoku, steigšus paķerto ausaini uzlika galvā, jau ejot pāri pagalmam. Pārgājis ciemata lielajam ceļam, Miks apstājās pie vectēva Kurmja vārtiem pretī Sniegavīram, bet tas lūkojās tālumā un tādu kaķēnu Miku likās neredzam.
«Jā . . . Viņš droši vien domā par visu pasauli, un tad jau tos, kas tuvumā, nevar ieraudzīt,» Miks skaļi nopūtās. To laikam Sniegavīrs dzirdēja, jo sāka skatīties Mikā, tad pēkšņi, tāpat kā toreiz svētdienā, pamirkšķināja kreiso aci. Miks, atmirkšķinājis pretī, apmierināts gāja atpakaļ uz istabu, ne jau ar kuru katru draudzējas Sniegavīrs.
KO TONAKT CIEMATA IEDZĪVOTĀJI NEREDZĒJA
Līdzko Miks aizgāja, Sniegavīrs ne tikai pamirkšķināja abas acis, bet pat maķenīt pakustināja slotu, tik žirgts tonakt jutās. Paskatījies apkārt, viņš nodomāja: tas kaķēns varēja savelt otru tādu pašu kā es, būtu ar ko vārdu pārmīt.
It kā uzminējis Sniegavīra vēlēšanos parunāties, Mēness pakāpās zemāk, līdz vecmāmuļas Vārnas priedes piektajam zaram no augšas, tur mazliet uzkavējās, tad, lēnām šūpojoties, pārslīdēja pāri ciemata galvenajam ceļam un gausi apsēdās uz vāverēna Toma dārza sētas vārtu staba.