Sniegavīrs lūkojās uz Mēnesi, Mēness uz Sniegavīru. Pēc laba brīža Sniegavīrs pārtrauca klusēšanu:
— Es par tevi prātoju.
— Un ko?
— Cik ilgi tā var staigāt no vienas debess malas uz otru, kādreiz vajag atpūsties. Es, piemēram, no savas vietas nekur nekustos.
— Ko tur daudz pūtīsies, bet prātīgi parunāties iekārojās.
— Prātīga parunāšanās nav par sliktu, — Sniegavīrs pagrozīja taisnāk savu žagaru slotu, ko pirmiņ bija sašķobījis.
Mēness dusmīgi pavērās virs Lielā Meža uzpeldējušā tumšā mākonī, kas nobijies tūliņ noslēpās aiz koku galotnēm.
— Es sarunājos tikai ar vēju un debesu spīdekļiem, — Sniegavīrs turpināja aizsākto domu, — bet, redz, zvaigznes ir
talu, un ar sakliegšanos nekada tērzēšana neiznāk. Vējš pa gaisu vien un tikai skrien un skrien. Vieglprātīgs. Un tu . . .
— Ko es?
— Tev tālu jāstaigā un jāspīd.
— Tāds man darbs.
— Vai tad citādi.
Mēnesim nekāds jautājums nenāca prātā, un Sniegavīram nekas stāstāms tā uzreiz arī neatradās. Nav jau vienā laidā jāpļāpā, nodomāja Sniegavīrs, patīkama tāda kopīga paklu- sēšana, kad ciemiņš atnācis. Tā viņi krietnu laiku draudzīgi klusēja, un abiem bija labi.
— Cik es vēroju, tavā ciematā viss kārtībā, — pēc krietna brīža Mēness, kā jau ciemiņš, gribēja pateikt ko labu.
— Tā ir . .. Mazie reizēm padraiskojas. Vai bez tā iztiksi. Bet pagājšnakt tavās debesīs gan tāds kā jampadracis izskatījās, mākoņi skraidīja un zvaigznes drebinājās.
— Jā . . . Drusciņ bija.
— Un kas tieši drusciņ bija?
— Ar zvaigznēm negals. Kad tu to jampadraci redzēji, es puspasaules apstaigāju, kamēr zvaigznīti Eleonoru sameklēju. Par tām pūlēm man tagad brīvnakts.
— Ko tad viņa!
— Kāda viņa?
— Tā zvaigznīte Eleonora.
— Ņēma un izbēga no savas vietas, kur viņai jāstāv. Es metos ķert, bet Eleonora piebuntojusi pelēko Mākoni tais ēver- ģēlībās līdzspēlēt, un šis nostājas man ceļā. Es ne vairs ko redzu, ne mani kāds redz. Kamēr izķepurājos no pelēkuma ārā, tikmēr zvaigzne gabalā.
— Kur šai tā bija jāskrien?
— Iedomājusies, ka viņa varot būt ceļa rādītāja visiem gājējiem. Un vai staigātāju trūkst?
— Ko tu viņai maisi darīt labu darbu, — Sniegavīrs no tiesas saskaitās.
— Āre, tur tie kumēdiņi, ka tā zvaigzne nemaz neprot ceļu rādīt, tikai skrien līdzi gājējiem, kuriem skaidri zināms savs ceļš. Un pati apmaldās.
— Es, piemēram, agrāk domāju, ja atrodas augstu un spīd spoži, tad nekādu nepatikšanu nav.
Nu gan viss bija izrunāts, bet Mēness vēl neatvadījās. Kur tā steigsies — ziemā nakts ir gara, un kad atkal dabūs brīv- nakti? Tomēr sētas stabs nav tā vieta, uz kā sēdot Mēnesim patiktu sagaidīt rīta gaismu. Bija vien jāceļas. Ticis virs vecmāmuļas priedes galotnes, Mēness atskatījās uz Sniegavīru.
— Vaļīgākā brīdī atkal pienākšu. Interesanti parunājāmies.
— Nāc, nāc, es jau tepat būšu.
Drīz Mēness nostājās augstu debesīs. Nakts kļuva gaišāka, zvaigznes mirgoja un koki sniegā meta tumšas ēnas, kā jau tas pienākas skaistā ziemas naktī, gluži kā uz pastkartes.
SATIKSANĀS UZ CEĻA
Tik traki kā vasarā vilks Pelēcis ar savu rozā motociklu neālējās, bet pa slideno, sasaluša sniega grambām izroboto meža ceļu pietiekoši lēnām un prātīgi braukt nebija viņa gaumē. Un viņa gaume īpaši nedomāt par ceļu, pa kuru brauc, kā to var saprast, beidzās ar katastrofu, par laimi, ar nelielu. Vidējā ātrumā drāžoties ar motociklu, pie līkās gobas, kur ceļam vislielākās grambas, sametās šķībi stūre, un Pelēcis ar visu braucamo nogāzās. Pašam kāja samežģīta, un motocikla spogulis ar hromēto apmali nolūza, piedevām saplīsa arī.
Uzzinājuši par šo notikumu, viss Lielais Mežs un Vecozolu ciemats teica:
— Labi, ka tā, varēja būt bēdīgāk, varēja būt pavisam bēdīgi.
Vectēvs Kurmis apgalvoja, ka vilks Pelēcis dabūjis mācību un ņemšoties prātā. Uz to pusi bija. Pelēcis savu braucamo nolika garāžā un teicās dzīt ārā tikai pavasarī. Tas, ka pats apdauzījies, esot visniecīgākais dzīves sīkums, bet motocikla žēl. Tādu spoguli ar hromēto apmali Lielajā veikalā pieved tikai divas reizes gadā, un tad vēl rindā jāstāv. Un ja nobrāž braucamajam vasarā izgudroto vienreizējo rozā krāsu? Tieši tādu toni nemaz nevar piekrāšot, jāsāk viss no gala. Nu nē . . . Lai motocikls atpūšas un gaida drošāku ceļu.
Sestdienas rīta pusē Pelēcis uzģērba puskažoku, apjozās ar platu ādas siksnu, aiz kuras aizsprauda mazo cirvīti, apāva sudraba krāsas sniega zābakus, uzlicis galvā ausaini, to bezbēdīgi atbīdīja pakausī. Tā saposies, viņš platiem, ļodzīgiem soļiem gāja pa Lielā Meža ceļu, pa to pašu, kas līkumo garām skolai un pa kuru var aiziet līdz Vecozolu ciematam un, ja kādam vajag, tālāk pa Vijolīšu gravu iespējams nokļūt Gaujas krastmalā.
Diena bija padevusies patīkama — ne pārāk auksta, ne slapjdraņķīgi mitra. Sals pieturējās ap mīnus astoņiem grādiem, neplosījās auksts vējš, koku zari nemanīja ne mazāko vēsmu. Vilks Pelēcis priecājās, ka, ejot kājām, pa īstam izjūtams ceļa platums, ja gribi, ej pa labo pusi, ja gribi, pa kreiso, ja gribi, pa pašu vidu, reizēm pārmaiņas pēc var pāršņāpt pāri uz otru pusi.
Pavisam netālu no Vecozolu ciemata Pelēcis nepatikā uzmeta kūkumu. Pēkšņi ceļš sarāvās šaurs — Pelēcis ieraudzīja pretī nākam vilku suni Marsu. Paiet garām tā, lai Marss viņu neieraudzītu, nav ko domāt, atpakaļ griezties nav vilka dabā un laisties ceļmalas krūmos vēl ne tik. «Tas jau nekad nenotiks, ka Marss varētu nepiebremzēt un nenotaurēt audzinošas runas,» to iedomājot, Pelēcim ejot sametās kājas, gandrīz paklupa.