— Baltā cilvēka dēļ, — Ebitss pievienojās. — Un vēl daudz kas noticis baltā cilvēka dēļ. Dzīvoja Bidaršiks. Kā baltais cilvēks apgājās ar viņu, tas bija viens; bet pavisam cits bija tas, kā baltais cilvēks apgājās ar Jami- kanu, kurš izdarīja to pašu. Tā nu vispirms man jāpastāsta tev par Jamikanu, kas bija jauns vīrs no šā paša ciemata un kam gadījās nonāvēt balto cilvēku. Nav labi nogalināt cilvēku no citas cilts. Tad arvien ir lielas nepatikšanas. Tā nebija Jamikana vaina, ka viņš nonāvēja balto cilvēku. Jamikans allaž runā mīlīgus vārdus un bēg no ķīviņiem kā suns no rungas. Bet šis baltais, sadzēries par daudz viskija, nakts laikā ierodas pie Jamikana mājas un dikti plosās. Jamikans nevar aizbēgt, un baltais cilvēks grasās to nosist. Jamikans negrib mirt, tālab viņš nosit balto cilvēku.
Visā ciematā nu ir lielas bēdas. Mēs ļoti baidāmies, ka mums būs jādod milzīga atlīdzība balta cilvēka ciltij, un paslēpjam savas segas un zvērādas, un visas savas bagātības, lai izskatītos, ka esam nabaga ļautiņi un varam dot tikai nelielu atlīdzību. Pēc ilga laika ierodas baltie cilvēki. Tie ir balto cilvēku zaldāti, un tie aizved Jarau kanu sev līdzi. Viņa māte gauži vaimanā un kaisa pelnus matos, jo zina, ka nu Jamikans ir pagalam. Un visf ciematā zina, ka Jamikans pagalam, un ir laimīgi, Ica nav prasīta nekāda atlīdzība.
Tas notiek pavasari, kad ledus upē izgājis. Paiet viens gads, paiet divi gadi. Atkal ir pavasaris un ledus upē izgājis. Un tad Jamikans, kas taču ir pagalam, atgriežas pie mums; un viņš nemaz nav pagalam, bet ir nobarojies resns, un nu mēs zinām, ka viņš gulējis siltumā un viņam bijis diezgan ko ēst. Viņam daudz skaistu drēbju, un viņš ir gluži ka baltais cilvēks, un viņš savācis lielu gudrību, tā ka drīz vien kļūst par ciemata virsaiti.
Un dīvainas lietas viņš zina stāstīt par baltā cilvēka ceļu, jo daudz ko redzējis no baltā cilvēka dzīves un tālu ceļojis pa baltā cilvēka zemi. Vispirms balto cilvēku zaldāti aizveduši viņu tālu, tālu lejup pa upi. Viņi to veduši visu upes ceļu līdz pat galam, kur tā ietek ezerā, kas ir lielāks par visu zemi un tik liels kā debesis. Es nemaz nezināju, ka Jukona ir tik liela upe, bet Jamikans to ska tījis pats savām acīm. Man ne prātā nenāca, ka ir tādi ezers, kas lielāks par visu zemi un tik liels kā debesis, bet Jamikans ir to redzējis. Un vēl viņš man stāstīja, ka šā ezera ūdeņi esot sāļi, tas ir ļoti dīvaini un nekādi nav izprotams.
Bet Baltais Cilvēks jau pats zina visus šos brīnumus, tādēļ nemocīšu viņu, stāstot par tiem. Gribu tikai pastāstīt, kas notika ar Jamikanu. Baltais cilvēks dod Jamikanam daudz garda ēdiena. Visu laiku Jamikans ēd vienā ēšanāļ un visu laiku ēdamā ir daudz vairāk, nekā var apēst. Baltais cilvēks dzīvo zem pašas saules, tā teica Jamikans, tur ir ļoti silts un dzīvnieki klāti vienīgi ar spalvu, bet kažokādu tiem nav, un visi zaļie augi izaug lieli un kupli un top par miltiem, par pupām, par kartupeļiem. Un tur, zem saules, nekad nav bada. Tur allaž ēdamā papilnam. Es nezinu. Jamikans tā teica.
Un nu nāk pats dīvainākais no visa, kas noticis ar Ja- mikanu. It nekad baltais cilvēks viņu nesit. Tie tikai dod viņam siltu gultu naktī un daudz garda ēdiena. Tie viņu aizved pāri sāļajam ezeram, kas ir tik liels ka debesis. Viņš brauc balta cilvēka ugunslaiva, ko jūs saucat par tvaikoni, tikai viņš brauc laivā, kura ir varbūt reizes divdesmit lielāka nekā Jukonas tvaikoņi. Pie tam tā taisīta no dzelzs, šī laiva, un tomēr negrimst. To 1111 es nespēju saprast, bet Jamikans teica: «Es esmu braucis talu ceļu ar šo dzelzs laivu, un redzi — es vēl arvien esmu dzīvs.» Ta ir balto cilvēku zaldatu laiva, un tajā ir daudz zaldātu.
Pēc daudzām naktsguļām ceļa, pēc ilga, ilga laika Jamikans nonāk zemē, kur nemaz nav sniega. Es tam nespēju ticēt. Tas nemaz nav lietu dabā, ka, ziemai atnākot, nebūtu sniega. Bet Jamikans ir to redzējis. Es ari esmu jautājis baltajiem cilvēkiem, un tie man atbildēja: ja, tanī zemē neesot nemaz sniega. Bet es tomēr nevaru ticēt, un tagad es vaicāju tev: vai taja zemē tiešām nekad ne- snieg sniegs? Tapat es gribu dzirdēt tās zemes vārdu. Šo vārdu esmu jau dzirdējis, bet gribu dzirdēt vēlreiz, vai tas būs tas pats, — ta es uzzināšu, vai esmu dzirdējis melus vai patiesu valodu.
Vecais Ebitss uzmanīgi vērās manī ar saspringtu seju. Viņš vēlējās dzirdēt patiesību, lai kāda tā būtu, kaut gan ļoti kāroja paturēt ticību brīnumiem, kādus nekad nebija redzējis.
— Jā, — es atbildēju. — Patiesa ir valoda, ko tu esi dzirdējis. Taja zemē sniega nav, un tās vārds ir Kalifornija.
— Kal-ī-forn-ī-jā, — viņš divas vai trīs reizes nomurmināja, vērīgi ieklausīdamies, ka skan viņa lūpu veidotās zilbes. Tad apstiprinādams palocīja galvu. — Jā, tā ir tā pati zeme, par kuru runāja Jamikans.
Es atskārtu, ka Jamikana piedzīvojumi, acīm redzot, varējuši atgadīties senajās dienās, kad Aļaska tikko bija pārgājusi Savienoto Valstu īpašumā. Sādā gadījumā, ja slepkavība bija izdarīta laikā, pirms vēl stājušies spēkā teritoriālie likumi un apstiprināti vietējie ierēdņi, itin labi varēja notikt, ka noziedznieku nogādāja Savienotājās Valstis, lai prāvu iztiesātu Federālajā tiesā.
— Kad nu Jamikans nonācis tajā zemē, kur nav sniega, — vecais Ebitss turpinaja, — viņu ieved iielā mājā, kur daudzi cilvēki runā vienā runāšanā. Ilgu laiku viņi runā. Viņi arī daudz jautā Jamikanam. Vēlāk viņi saka Jamikanam, ka šim nu vairs neesot ko bēdāt. Jamikans nesaprot, jo nekādu bēdu viņam nav bijis. Visu šo laiku viņi tam devuši siltu vietu gulēšanai un daudz ēdamā.
Bet pēc tam viņi dod tam vēl labāku ēdienu, un viņi dot tam naudu un vadā pa dažādām vietām baltā cilvēka zemē, un viņš redz daudz dīvainu lietu, līdz kurām Ebitsa saprašana nesniedz, jo viņš ir vecs vīrs un nav tālu ceļojis. Pēc diviem gadiem Jamikans pārrodas mājās savā ciematā, un te viņš ir virsaitis, pie tam ļoti gudrs virsaitis līdz pat savai miršanas stundiņai.
Bet, kamēr viņš dzīvo, viņš daudzas reizes nāk pasēdēt pie mana pavarda un stasta par dīvainajām lietām, ko piedzīvojis. Un Bidaršiks, kas ir mans dēls, arī sēž pie pavarda un klausās; un acis tam ieplešas lielas un platas no visa dzirdēta. Kādu vakaru, kad Jamikans aizgājis mājās, Bidaršiks pieceļas kājās, tads garš un stalts, sit. ar duri pa krūtīm un saka: «Ja es esmu vīrs, man arī jāceļo uz tālām malām, līdz pat tai zemei, kur nav sniega, un pašam jāredz visi šie brīnumi.»
— Bidaršiks arvien mēdza ceļot uz tālām malām, — Zilla lepni pārtrauca.
— Tas tiesa, — Ebitss nopietni piebalsoja. — Un allaž viņš atgriezās, lai sēdētu pie pavarda un salktu pēc citam tālām un neredzētām malām.
— Un arvien viņš pieminēja sāļo ezeru, kas ir tik liels kā debesis, un zemi, kas ir zem saules un kur nav sniega, — Zilla piebilda.
— Un allaž viņš sacīja: «Kad man būs pilns vīra spēks, es došos ceļā un paskatīšos pats, vai patiesu valodu runājis Jamikans,» — Ebitss atteica.
— Bet nebija ceļa, pa kuru nokļūt baltā cilvēka zemē,— Zilla sacīja.
— Vai tad viņš neaizbrauca lejup līdz pat sāļajam ezeram, kas ir tik liels kā debesis? — Ebitss atjautāja.
— Bet tur viņam nebija ceja, pa kuru nokļūt pāri sāļajam ezeram, — Zilla attrauca.
— To var tikai baltā cilvēka ugunslaivā, kas taisīta no dzelzs un ir lielāka par divdesmit Jukonas tvaikoņiem, — Ebitss teica. Viņš nikni pablenza Zillā, kuras sažuvušās lūpas no jauna grasījās vērties runāšanai, un tā piespieda viņu klusēt. — Bet baltais cilvēks neļāva viņam braukt pāri sāļajam ezeram ugunslaivā, un viņš atkal atgriezās mājās sēdēt pie pavarda un salkt pēc zemes, kas ir zem saules un kur nav sniega.